Galvenā lapa - Arhīvs - 2010


11.03.2010   Vladimirs Buzajevs aizstāv PCTVL priekšlikumus LAPK

 

 

1. Cienījamais Prezidij! Cienījamās dāmas un kungi!

PCTVL priekšlikuma būtība ir ārkārtīgi vienkārša – ieviest Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā nevainīguma prezumpcijas principu. Ja kāds tomēr bija pacenties izlasīt priekšlikumu, tad viņam radās visas iespējas pārliecināties par to, ka formulējums ir vārds vārdā nokopēts no Kriminālprocesa likuma 19.panta, adaptējot to Kodeksa terminoloģijai.

Tam, ka priekšlikuma juridiskais formulējums ir nevainojams, Juridiskās komisijas sēdē piekrita gan Juridiskā biroja, gan Tieslietu ministrijas pārstāves. Neskatoties uz to, komisija priekšlikumu tomēr noraidīja.

Abu kompetento iestāžu pārstāvju iebildumi bija sekojošie. Tā sacīt, mēs nešaubāmies, ka nevainīguma prezumpcijas princips būtu jāievēro attiecībā pret fiziskajām personām, bet administratīvie sodi tiek piemēroti arī pret juridiskajām personām, un PCTVL vēlas to, ko pagaidām Latvijas likumi vēl neparedz.

Es nevaru piekrist tam, ka gadījumā, kad pēc kompetento institūciju viedokļa, kaut kāda sabiedrība pārkāpa reģistrācijas noteikumus vai nesamaksāja nodokļus, to būtu jāuzskata par vainīgu vēl pirms tiesas, bet ja to pašu ir izdarījusi privātpersona, tad pie lietas izskatīšanas jāķeras ar priekšnosacījumu, ka viņas vainu  tomēr būtu jāpierāda. Pēc savas dabas nebūdams ļaunprātīgs cilvēks, un būdams apveltīts ar tieksmi uz kompromisiem, es biju piedāvājis mainīt grozījuma tekstā trīs vārdus, un padarīt to par piemērojamu tikai attiecībā pret fiziskajām personām.

Bet tūlīt pat parādījās jau pavisam citi iebildumi, kuri nāca jau no valdošās koalīcijas deputātiem. Tā teikt, PCTVL laužas atvērtajās durvīs, un nevainīguma prezumpcijas princips tiek ievērots tiesās arī bez viņa centieniem.

 

Dāmas un kungi!

 

Tā var spriest tikai tas, kurš nekad nav bijis klāt administratīvo lietu izskatīšanā pirmās instances tiesās. Es piedalījos šādos procesos desmitiem reižu, parasti, kā pārstāvis, bet dažreiz arī likumpārkāpēja lomā.

Tiesneša standartpieeju vislabāk raksturo rindiņas, kuras nākamajā Prezidenta pilī, tolaik vienkārši Rīgas pilī, kādreiz bija uzrakstījis fabulu autors Ivans Krilovs – Vilks saka Jēriņam: ты виноват уж тем, что хочется мне кушать - «tu esi vainīgs vien tāpēc, ka gribas man ēst». Šeit pozīcijas deputātu argumenti izsmēlās, un viņi vienkārši nobalsoja.

Kaut gan pašā diskusijas sākumā es arī biju paskaidrojis, kādēļ Kodeksā, kas tika pieņemts vēl 1984. gadā, nevainīguma prezumpcijas principa nav. Tas bija tipiskais Staļina laiku tieslietu produkts, un nav izslēgts, ka sākotnējo Kodeksa variantu bija izstrādājis to laiku Tieslietu tautas komisārs Pēteris Stučka, kurš, starp citu, netieši vienu manu vectēvu nosūtīja uz Solovku nometni, bet otru – rakt kanālu Maskava-Volga.

Tātad vainīguma prezumpcijas princips Jums ir asinīs, par ko arī liecina mana priekšlikuma izskatīšanas gaita Juridiskās komisijas sēdē. Tomēr es aicinu Jūs nesekot asinsbalsij, bet gan saprāta balsij, un nobalsot «par».

 

2. Cienījamais Prezidij! Cienījamās dāmas un kungi!

Jūsu priekšā ir otrais mēģinājums pilnveidot vēl Staļina laiku izcelsmes produktu -  Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu. Šoreiz tiek piedāvāta vienlīdzības principa transplantācija no  Kriminālprocesa likuma 8.panta.

Mēģinājumu atvieglo tas apstāklis, ka vienlīdzības princips, atšķirībā no  nevainīguma prezumpcijas principa, Kodeksā tomēr jau pastāv. Tas ir 240. pants, kuru Kodeksā ieviesa pirms  13 gadiem, tātad vēl pirms tam, kad Satversmē parādījās sadale «Cilvēka tiesības».  Tieši sava senatnīguma dēļ panta redakcija gan pēc savas terminoloģijas, gan pēc savas būtības, krasi atšķiras no analoģiskajiem pantiem gan  Kriminālprocesa likumā, gan arī Administratīvā procesa likumā.

Piemēram, ja divos iepriekšminētos likumos ir vienlīdzīgas attieksmes pret personām neatkarīgi no viņu pilsonības garantija, tad Kodeksā šādas garantijas nav. Tātad, teorētiski, ja tiesas priekšā stāsies Lielbritānijas pilsonis, kurš bija nokārtojis savas dabiskās vajadzības pie Brīvības pieminekļa, tad tiesnesis var izrīkoties ar viņu daudz bargāk, nekā ar Latvijas pilsoni. Tiesa gan, balstoties uz šādu nevienlīdzīgu attieksmi, kas ir ierakstīta tieši likumā, šis bezkaunīgais ārvalstnieks varētu vinnēt šo lietu pret Latviju Eiropas Cilvēktiesību tiesā, un saņemt no Latvijas prāvu kompensāciju.

Tomēr Juridiskās komisijas locekļus šādas nianses neuztrauc. Ārkārtīgi interesanta ir viņu argumentācija, pamatojoties uz kuru viņi bija noraidījuši šo PCTVL priekšlikumu.  Tā sacīt, vienlīdzības princips ir iestiprināts Satversmes 91. pantā, un tur vienlīdzīga attieksme pret personām neatkarīgi no viņu pilsonības, jau tā ir nostiprināta.

Brīnišķīga loģika! Jo uz tās pamata varētu ne tikai atteikties no jēdziena «vienlīdzības princips» pilnveidošanas, bet arī izslēgt šo jēdzienu gan no  Kriminālprocesa likuma, gan no Administratīvā procesa likuma.

Ņemot vērā to, ka pagaidām šādi priekšlikumi no valdošās koalīcijas nebija ienākuši, būtu jāizdara pieņēmums, ka PCTVL priekšlikuma noraidīšanas slepenā motivācija bija pavisam cita. Kolēģiem vienkārši nepatika tie pieci burti, no kuriem sastāv mūsu partijas nosaukuma abreviatūra. Vai arī burtu secība, kurā tie šajā abreviatūrā atrodas.

Atzīmējiet, ka pie tam paši Juridiskās komisijas locekļi bija pārkāpuši vienlīdzības principu. Teorētiski viņi apgalvo, ka visi deputāti, kā visi dzīvnieki Orvella antiutopijā „Zvēru fermā” ir vienlīdzīgi, bet paši uzskata sevi tieši par tiem dzīvniekiem, kuri ir vienlīdzīgāki par citiem.

 

Dāmas un kungi!

 

Ar šādu vienlīdzības principa izpratni Latvija uz visiem laikiem tā arī paliks par Orvella „Zvēru fermu”. Tādēļ es esmu vienisprātis ar kolēģi Štokenbergu, ka  «ir pienācis laiks sakārtot to, ko esam sacūkojuši pēdējo 20 gadu laikā». Un iesākumam, nepieciešams ieviest vienlīdzīgu attieksmi neatkarīgi no pilsonības  Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā.

 

3. Cienījamais Prezidij! Cienījamās dāmas un kungi!

 

Ja agrāk mēs velti tērējam pūles, piedāvājot šo to ieviest Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, tad tagad mēs piedāvājam no Kodeksa šo to izslēgt. Un, iedomājaties vien, mūsu panākumi šai jomā ir tādi paši.

Kodeksa 260. pantā ir šāda frāze: «Personai, kuru sauc pie administratīvās atbildības vai par kuras pārkāpumu lieta tiek izskatīta, ja tā neprot valodu, kurā notiek lietvedība, tiek nodrošinātas tiesības lietot dzimto valodu, kā arī izmantot tulka pakalpojumus likumā noteiktajā kārtībā». Tad, lūk, mēs piedāvājam izsvītrot no teksta frāzi «ja tā neprot valodu, kurā notiek lietvedība». Tātad, dodam cilvēkam tiesības savai aizstāvībai izmantot dzimto valodu neatkarīgi no tā, kādā pakāpē tā pārvalda latviešu valodu.

Prot, neprot – interesanti kas un kādā veidā to noteiks tiesas vai administratīvās komisijas sēdē? Vai tad mēs katrā tiesā nozīmēsim filologu?

Man ir visai plaša personu un organizāciju pārstāvēšanas tiesā prakse, tai skaitā arī attiecībā uz administratīvajiem pārkāpumiem. Lielākajā daļā gadījumu tie ir cittautieši. Parasti dilemma par to, prot vai neprot procesa dalībnieki valodu, kurā notiek lietvedība, tiek atrisināta ļoti vienkārši. Tiesas sekretāre uzdod jautājumu – Vai jums tulks vajadzīgs?- un, nesaņemdama atbildi, piebilst krieviski -  Vam perevodčik nužen?

Pēc pašnovērtējuma, personīgi es pārvaldu latviešu valodu uz piekto no sešām iespējamām kategorijām. Kaut gan no pērnā gada septembra Ministru kabinets, neprasīdams Saeimas piekrišanu, bija noteicis Saeimas deputātiem augstāko – sesto līmeni. Tad, lūk, tad, kad es komisijas sēdēs runāju bez iepriekš sagatavotā teksta vai Saeimas sēdēs iesaistos neieplānotā diskusijā, Jūs varat vērot aptuveni kādu pusi no manām patiesajām intelektuālajām spējām, kuras pilnā mērā tiktu demonstrētas tikai gadījumā, ja, kā pirmskara Latvijas Republikā, man būtu tiesības uzstājoties Saeimā lietot dzimto valodu.

Iedomājaties tagad, ka tiesas priekša stāv krievu cilvēks, kuram ir valsts valodas prasmes apliecība uz pirmo vai otro kategoriju.

Teorētiski viņš valodu it kā pārvalda, viņam kabatā ir dokuments. Bet praksē spēkā esošā likuma norma atņem viņam jebkuras procesuālās garantijas, kas ļautu sevi aizstāvēt. Protams, ja viņš atzīstas, ka viņam šāda apliecība ir.

Cienījamie kolēģi, tiesa tomēr nav valodas atestācijas komisija, un vēl jo mazāk – tā nav valodas inkvizīcija.

Tādēļ aicinu Jūs saskaņot Kodeksa normu ar veselā saprāta normām un nobalsot  «par».

Komentāri


Осталось символов:  4124124