Galvenā lapa - Arhīvs - 2010


18.03.2010   PCTVL piedāvātie grozījumi Likumprojektā Par nekustamā īpašuma atsavināšanu sabiedrības vajadzībām

Jakovs Pliners



Cienījamais Prezidij! Cienījamās dāmas un kungi!

 

Priekšlikums papildināt to gadījumu sarakstu, kad Nekustamo īpašumu atsavina sabiedriskajām vajadzībām, ar vēl vienu rindkopu „denacionalizētās mājas īrnieku pamatvajadzību nodrošināšanai” parādījās likumsakarīgi, kaut gan ar gandrīz 20 gadu nokavējumu.

Protams, salīdzinājumā ar 200 tūkstošiem bezdarbnieku un 400 tūkstošiem parādnieku Denacionalizēto namu īrnieku problēma šodien neliekas tik aktuāla. Tomēr denacionalizētajos namos dzīvoja ap 80 tūkstošu ģimeņu. Laika posmā no 1996. gada līdz 2008. gadam tiesa apmierināja ap 40 tūkstošu ģimeņu izlikšanu no dzīvojamās telpas. Savā vienaldzībā, nevēlēšanās un neprašanā risināt problēmas valsts sākumā bija patrenējusies uz viņiem, bet tagad šīs iemaņas tiek demonstrētas attiecībā pret bezdarbniekiem un parādniekiem.

Svētku datumos Saeimā ar patosu runā par nepieciešamību nostiprināt pilsonisko sabiedrību, par Saeimas komisiju tiešajiem kontaktiem ar nevalstiskām organizācijām. Jo nepatīkamāk izskatās  incidents Juridiskās komisijas sēdē, apspriežot mūsu grozījumu, kad triju oficiāli reģistrēto īrnieku organizāciju pārstāvjiem neļāva nedz materiālus izplatīt, nedz uzstāties un bilst vārdu. Kārtības Ruļļa ietvaros es nolasīšu vienas no šīm organizācijām iesnieguma daļu.  

„Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma politisku lēmumu par namīpašumu denacionalizāciju. Diez vai toreiz likumdevējs varēja paredzēt visas iespējamās sekas un sociāla satricinājuma riskus.

Pārņemot atgūto namu savā īpašumā, daudzi īpašnieki sekmīgi atrisināja savas attiecības ar īrniekiem. Bet ir arī cita īpašnieku kategorija. Tā vietā, lai prasītu no valsts īpašuma reformas ietvaros atbrīvot atdoto māju no īrniekiem, īpašnieki sāka pārtraukt dzīvokļiem ūdens piegādi, elektroapgādi, apkuri, sūtot brīdinājumus par īres maksas paaugstināšanu.

Daļa iedzīvotāju līdz denacionalizācijai ieguldīja lielu naudu dzīvokļu remontā un restaurācijā, tādejādi saglabājot Rīgas dzīvojamo fondu. Pēc denacionalizācijas viņi zaudēja to visu un bieži ir spiesti dzīvot citur īrētā mājoklī, lai saglabātu veselību. Denacionalizēto māju iedzīvotāji, lielākā daļa no kuriem ir pensionāri vai ģimenes ar pieticīgiem ienākumiem, kļuva par namīpašnieku ķīlniekiem.

Īrniekiem nebija dota iespēja privatizēt savus dzīvokļus, kā to varēja izdarīt pašvaldību un valsts māju iemītnieki. Ja savulaik īrniekiem šī iespēja nebūtu liegta, viņi vēlāk brīvi varētu rīkoties ar dzīvokļiem un mainīt tos pret tādiem, kas atbilstu viņu finansiālām iespējām.

Priekšlikums ir nepieciešams, jo daudzu denacionalizēto māju īpašnieki nepilda likuma „Par dzīvojamo telpu īri” uzliktos pienākumus: nesniedz pakalpojumus, nepiedalās māju uzturēšanā un nepārrēķina īres maksu gadījumos, kad nenodrošina pienācīgu dzīvojamo telpu lietošanu.

Tiesības uz mājokli ir viena no fundamentālām cilvēka tiesībām, it īpaši mūsu klimatiskajos apstākļos. Šīs pamattiesības netika garantētas denacionalizēto namu iedzīvotājiem. Tas ir rupjš LR Satversmes 91. panta pārkāpums.”

Saskaņā ar to priekšlikums ir atbalstāms.

 

Valērijs Buhvalovs

Cienījamais Prezidij! Cienījamās dāmas un kungi!

Protams, nekustamo īpašumu atsavina sabiedriskajām vajadzībām – tas ir ārkārtas pasākums, kuru ir jāveic tikai gadījumā, ja visas pārējās konflikta starp īpašnieku un sabiedrību atrisināšanas iespējas tika izsmeltas. Un apspriežamais likums paredz visus pasākumus īpašnieka aizstāvībai.

Kopš 2010. gada spēkā ir arī alternatīvais īpašuma konfiskācijai iedarbības uz mājokļa īpašnieku veids. Četrus gadus Saeima bija izskatījusi Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumu, un, lūk, beidzot, tas tika pieņemts. Īrnieks ir tiesīgs prasīt, bet pašvaldība iecelt neapsaimniekotajām mājām speciāli norīkotu pārvaldnieku.

Pārvaldnieka iecelšanas nosacījumi daudzējādi sakrīt ar tiem, kuri, mūsuprāt, varētu kalpot par pamatojumu arī īpašuma atsavināšanai. Un proti – „īpašnieks neveic dzīvojamās mājas pārvaldīšanu vai nav uzdevis to veikt pārvaldniekam un tā rezultātā tiek apdraudēta cilvēku dzīvība, veselība, drošība, īpašums vai vide vai nu pārvaldīšana tiek veikta tā, ka tiek radīts apdraudējums.”

Pārvaldnieka uzdevums ir novērst šos draudus, bet īpašnieka pienākums – atlīdzināt zaudējumus, kurus cieta pašvaldība. Diemžēl tas ir tikai pussolis pareizajā virzienā. Ja īpašnieks ir gatavs sadarboties ar norīkoto pārvaldnieku un segt attiecīgos izdevumus, tā ir viena lieta. Citādi – tikai īpašuma atsavināšana. PCTVL priekšlikums - tā nav alternatīva norīkotam pārvaldniekam, bet gan labs papildinājums.

Īpašuma atsavināšanai ir jādod priekšroka tajos gadījumos, kad ieguldījums situācijas labošanai pārsniedz, piemēram, īpašnieka finansiālās iespējas.

Daži uzskata, ka priekšlikums atsavināt dzīvojamos namus par labu konkrētas iedzīvotāju grupas interesēm ir pretrunā ar pašu likuma būtību, īpašuma atsavināšanai par labu sabiedrības interesēm kopumā. Pie tam mūsu kritiķi postulē, ka, piemēram, Saeimas skatāmā likumprojekta par zemesgabala pie Preses Nama atsavināšanu notiek Ventspils vai Ludzas iedzīvotāju interesēs, taču šo pilsētu iedzīvotāju lielākā daļa nekad pa šo ceļu nebrauks. Un vēl mūsu kritiķi neņem vērā, ka pašvaldība, saņemdama savā īpašumā dzīvojamo namu, varēs turpmāk to attīstīt un apsaimniekot pēc saviem ieskatiem, tai skaitā izmantojot atjaunoto dzīvojamo platību, lai atrisinātu dzīvokļu rindu problēmu.

 

Dāmas un kungi!

 

Lai Jums būtu saprotams, pret ko Jūs vēlaties balsot, es minēšu tikai viena nama Rīgā, Krāslavas ielā 22 piemēru: Nav ne centrālās, ne malkas, ne krāsns apkures. Gāzes kamīns un elektrokalorifers ļauj sasildīt telpas līdz 110 С. Dažreiz aizsalst ūdens. Temperatūra tualetē - 40С. Mājā dzīvo, starp citiem, ģimenes ar nepilngadīgiem bērniem.

Lūk, Jums vienas Eiropas Savienības dalībvalsts galvaspilsētas vizītkarte. Noraidot PCTVL priekšlikumu, dāmas un kungi, Jūs uzņematies uz sevi pilnīgu atbildību par šo cilvēku dzīvībām un viņu bērnu nākotni.

 

Vladimirs Buzajevs

Cienījamais Prezidij! Cienījamās dāmas un kungi!

 

Es netērēšu laiku, lai pamatotu manis iesniegto priekšlikumu, kas izdarīts pakļaujoties daudzu cilvēku, kuri zaudējuši jebkādas cerības, spiedienam. Ceru, ka gan mana uztāšanās komisijas sēdē, kuru pārtrauca tās priekšsēdētājs, kā arī skaitliski lielā namīpašnieku no deputātu aprindām lobija iebildumi, tiks pienācīgā veidā ieprotokolēti.

Vienkārši es nolasīšu Jums Adonijas Gavares vēstuli, kas dzima Rīgā pirms  77 gadiem. Šo vēstuli Juridiskās komisijas locekļi pat redzēt negribēja.

„Mēs tagad dzīvojam tā, kā dzimtļaužu pasaulē, tā kā vergi. Mūs nopirka māju ar visiem iedzīvotājiem, mums nav nekādu tiesību, tagad saimniece. Mēs viņai nesamaksājām to, ko viņa prasa 120 latus, bet mēs maksājam 40 latus katru mēnesi, kā bija Valdības rīkojums, kad viņiem bija tādas tiesības pacelt cenas uz īri neprasot īrniekus,    tagad mums noslēdza nekaunīgā kārtā.   Viņa atnāca vakarā, svētdien tas bija janvārī, atnāca  paprasīja  ... vīrs gadījās lejā, paprasīja: vai jums ūdens ir? Viņš saka – ir. Un pēc stundas noslēdza visu, noslēdza tualeti pirmo, un tagad noslēdza ūdeni, izlietnē arī nemaz ne uzņem ūdeni,  no augšas mums lej virsū,    tāda smaka  un visu jānes pašiem.    Viņam ir 87 gadi, man 77 nupat būs,  un visu jānes no trešā stāva aiz stūra jālej.

Pagalms ir  mums, ir tā   žurkas skraida apkārt, miskastes mums nav, nesam – kur pagadās, vienā miskastē  slepus visus ūdeņus, nav ar ko rokas nomazgāt.   Es esmu diabētiķe jau  ļoti sen,  jau no 88 gada,  esmu uz insulīna  un katru reizi jāmazgā rokas un izliet ūdeni kur nav.

Ja sakrājas – vīram ir jānes spainī,   pašai  man ļoti slikti, jo abās kājās endoprotēzi   un  tā mēs esam  pie vecuma.   Viņš  ir vairāk kā 50 gadus nostrādājis,   es – 42,6  nostrādājusi darbā,   tagad mums vecumdienas tādas  - atpūta -  par ko mums jāmokās?     Vai tad tiešām nav nekas,    kas varētu mums palīdzēt?     Ko mēs esam sliktu izdarījuši?   Nekad pie mums nav trokšņa,   bet saimniece rīkojas pēc sava prāta,    mēs zvanam. No sākuma   daudz zvanījām,   vēlāk viņa vairāk neņem klausuli,   viņa redz, ka mēs zvanam – neņem klausuli, tā mēs vairāk ne zvanam  kā ir – tā dzīvojam.     Lūdzam jūsu palīdzību 

Krāslavas 18 – dz. 12.”

Starp citu, Rīgas domē šie iedzīvotāji arī bija griezušies, nekādu norīkotu pārvaldnieku tā arī nesagaidīja. Gan valsts, gan pašvaldība pacietīgi gaida, kad abi sirmgalvji nomirs.

Dāmas un kungi!

 

Es, protams, nebiju cerējis uz mana priekšlikuma kvalificētu izskatīšanu Saeimā. Bet man gribējās pievērst uzmanību šai problēmai, tai skaitā arī no latviešu masu saziņas līdzekļu puses. Starp citu, komisijas sēdē neviens latviešu mediju pārstāvis tā arī nebija ieradies.

Bet šeit zālē Jūs taču esat! Tad, lūk man uz lapiņas ir uzrakstītas vēl piecas 5 šādas adreses. Aizejiet turp, un paši pārliecinieties, kā dzīvo cilvēki 21.-jā gadsimtā Eiropas galvaspilsētā.  



Latvijas denacionalizēto un municipālo māju īrnieku un dzīvokļu īpašnieku asociācija



Reģ..nr. 50008099111

Dzirnavu 102a-4, Rīga, Lv-1050

1991. gada 30. oktobrī Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma politisku lēmumu par namīpašumu denacionalizāciju. Diez vai toreiz likumdevējs varēja paredzēt visas iespējamās sekas un sociāla satricinājuma riskus.

Pārņemot atgūto namu savā īpašumā, daudzi īpašnieki sekmīgi atrisināja savas attiecības ar īrniekiem: izmaksāja viņiem kompensācijas, palīdzēja nopirkt citus dzīvokļus.

Bet ir arī cita īpašnieku kategorija, proti, šiem īpašniekiem ir naidīga attieksme pret īrniekiem. Tā vietā, lai prasītu no valsts īpašuma reformas ietvaros atbrīvot atdoto māju no īrniekiem, īpašnieki sāka pārtraukt dzīvokļiem ūdens piegādi, elektroapgādi, apkuri, sūtot brīdinājumus par īres maksas paaugstināšanu.

Daļa iedzīvotāju līdz denacionalizācijai ieguldīja lielu naudu dzīvokļu remontā un restaurācijā, tādejādi saglabājot Rīgas dzīvojamo fondu. Pēc denacionalizācijas viņi zaudēja to visu un bieži ir spiesti dzīvot citur īrētā mājoklī, lai saglabātu veselību. Denacionalizēto māju iedzīvotāji, lielākā daļa no kuriem ir pensionāri vai ģimenes ar pieticīgiem ienākumiem, kļuva par namīpašnieku ķīlniekiem.

Denacionalizēto namu īrniekiem nebija dota iespēja privatizēt savus dzīvokļus par privatizācijas sertifikātiem, kā to varēja izdarīja pašvaldību un valsts māju iemītnieki. Ja savulaik denacionalizēto namu īrniekiem šī iespēja nebūtu liegta, viņi vēlāk brīvi varētu rīkoties ar dzīvokļiem un mainīt tos pret tādiem, kas atbilstu viņu finansiālām iespējām.

No pieņemtā 2010. gada budžeta var secināt, ka denacionalizēto namu īrniekiem uz palīdzību no valsts un pašvaldību puses cerību nav.

Paužam atbalstu deputāta V. Buzajeva priekšlikumam likumprojekta „Par nekustamā īpašuma atsavināšanu sabiedrības vajadzībām” 2. lasījumam par likuma 2. panta grozīšanu.

Priekšlikums ir nepieciešams, jo daudzu denacionalizēto vai likumīgiem īpašniekiem atdoto māju īpašnieki nepilda likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 11.3, 40 un 41. panta uzliktos pienākumus: nesniedz pakalpojumus, nepiedalās māju uzturēšanā un nepārrēķina īres maksu gadījumos, kad nenodrošina pienācīgu dzīvojamo telpu lietošanu.

Tiesības uz mājokli ir viena no fundamentālām cilvēka tiesībām, it īpaši mūsu klimatiskajos apstākļos. Šīs pamattiesības netika garantētas denacionalizēto namu iedzīvotajiem. Tas ir rupjš LR Satversmes 91. panta pārkāpums: "91. Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas."

Pielikumā. Nedzīvojami dzīvojami nami. (tabula)

 

Pieņemts denacionalizēto māju īrnieku sapulce

02.03.2010

LMIA līdzpriekšsēdētāja                                                                                      N.Jolkina

 

 

































































































Nr.


Objekta adrese (Rīgā)


Objekta īpatnību īss apraksts


Piezīmes


1.        


Аusekļa ielā 6а


Vecās ozola ieejas durvis –  iztrūkst (aizvesta restaurācijai kādus desmit gadus atpakaļ). Apkures nav. 12 gadus bez remonta. Asu izjūtu meklētājiem ieteicams apmeklējums stiprākā sala dienās, kad aizsalst kanalizācija. Тemperatūra dzīvojamās telpas sasniedz 20 С.


Denacionalizācijas sākums 21.10.1997. Namīpašnieks Pēteris Cielavs, stājās īpašumtiesībās 21.10.2008. Daļa iedzīvotāju līdz denacionalizācijai (1997. gadam) ieguldīja lielu naudu dzīvokļu remontā un restaurācija, tādejādi saglabājot Rīgas dzīvojamo fondu. Pēc denacionalizācijas zaudēja visu un spiesti dzīvot citur īrētā mājoklī, lai saglabētu veselību.

 


2.        


Strēlnieku ielā 13


Apkures nav piecus gadus, kanalizācijas un ūdens – trīsarpus gadus. Laiku pa laikam izslēdz elektrību. Diennakts krāsns apkure lauj uzturēt 110 С temperatūru. Neapkurināmajās dzīvojamās telpās tā krīt līdz pat -60 С.

 

 


Denacionalizēts 2003. gadā. Pārdots 2004. g. Tālākpārdots 2005. gadā, īpašnieks G. Grosfogelis. Kopš 2005. gada tiek pārdots pa vienam dzīvoklim. Vacie līgumi palika 4 īrniekiem. Nams kopš 2005. gada ieķīlāts. Īpašnieks pazudis kopš 2009. gada februāra un sakaros nestājas. Tiesā neierodas. 


3.        


Аristīda Briāna iela 4


1.Apkures nav kopš 1996. gada, diennakts apkure (kalorifers) ļauj pacelt temperatūru dzīvojamās telpās līdz 70 С.

2. Reizēm aizsalst kanalizācija.

3. Māja ir interesanta kā 1880. gada būve, kurā saglabāts planojums. Turklāt var apskatīt lielisku „Maikāpara” namu.


Objektu var viegli atpazīt, jo nams apvilkts ar aizsargtīklu, kurš aizsargā garām-gājējus no krītošiem no jumta karnīzes dekoratīvajiem elementiem


4.        


Cēsu ielā 23


1. Mājā izveidojusies ilgāku laiku neizvesto atkritumu izgāztuve.

2. Apkures nav kopš 2009. gada janvāra mēneša.

3. 4. stāvā nav aukstā ūdens, draud kanalizācijas aizsalšana.

4. Kāpņu telpās nav apgaismojuma.


Jūgendstila piemineklis. Nams ir avārijas stāvoklī. Ilgāku laiku netiek savākti atkritumi, apkures nav.

Siltummezgls снят (снимали несколько лет)

Īpašnieks – SIA «Мēness akmens», atzīta par maksātnespējīgu.

(administratora vētstule pielikumā). N. Ušakova atbilde (dok.)


5.        


Krāslavas 22


Nav ne centrālās, ne malkas krāsns apkures. Gāzes kamīns un elektrokalorifers ļauj sasildīt telpas līdz 110 С. Dažreiz aizsalst ūdens. Temperatūra tualetē -40С.


Objektu drīkst apmeklēt ar bērniem, jo dzīvoklī mitinās ģimene ar nepilngadīgajiem bērniem.


6.        


Krāslavas 18-12


4. stāvā nav aukstā ūdens, kanalizācija slēgta. (2010. g. janvāris)

Divi vecāka gadagājuma īrnieki – 87 un 77 gadi. Cukurslimība.

Apkuri šajā dzīvoklī ierīkoja paši īrnieki. Ūdens nevienam nesasalst.

 


Saimniece Indra Ozola. Namā no 16 dzīvokļiem apdzīvoti palika 3. Nav ūdensapgādes, kanalizācijas. (2010. g. janvāris)

Vairākas reizes vērsās tiesā. Īres valde piedāvā tiesāties. Policija nesastādīja aktu par ūdens trūkumu. Tiesu var gaidīt mēnešiem, gadu... kamēr īrnieki neizmirs? 

 


7.        


Tvaika 23


18 dzīvokļi. 10 nepilngadīgi bērni, 4 invalīdi, pensionāri. Krāsns apkure. Sausa tualete, divus gauds nav izvesta – ziemā iespējama appludināšana. Gāze balonos. Auksts ūdens ir – apgādi ierīkoja paši īrnieki, viņi par saviem līdzekļiem remontē malkas šķūnīšus, labiekārto sētu. „Latvenergo” pārtrauca elektrības piegādi kāpņu telpās. (dok.)

 


Denacionalizēts 26.03.1999. Pārdots 2000. gada 8. maijā. Īpašnieki - ½ Edmunds Priede un ½ (kopš 2007. gadа) Viesturs Vārpiņš.  (Zemesgrāmata)

Pēdējo reizi īpašnieki redzēti 2008. gada septembrī.

Pēc paziņojuma par līguma laušanu ar «Vidzemes nami» (apsaimniekošanas firma) īpašnieki sakaros nestājas. Īrnieki nezina, kam maksāt par īri, ar ko vest pārrunas par tualetes izvešanu,  vairākkārt centās veidot saskarsmi ar īpašniekiem attiecību sakārtošanai. Pēc ilgstošiem meklējumiem caur zemesgrāmatu un Iedzīvotāju reģistru īpašnieki atrasti. Īrnieki vērsās Īres valdē, lūdzot iecelt pārvaldnieku (dok.) un saņēma dusmīgu vēstuli (dok.)  


8.        


Stabu 40-13


Īrniekam 96 gadi. Тualetes nav, jāiznes pie kaimiņiem vai ielā.

 

_______________________________

Cits dzīvoklis – apkure 13 grādi. Nepilngadīgie bērni, guļ cepurēs.


Denacionalizēts pēc 1995. gada. Īpašnieks Zviedrijā. Pārvaldnieks.


 

 



Komentāri


Осталось символов:  4124124