Galvenā lapa - Arhīvs - 2010


13.05.2010   Deputāta Vladimira Buzajeva runa apspriežot Likumprojektu Grozījums likumā “Par pilsētas domes, rajona padomes, novada domes un pagasta padomes deputāta statusu”

 

Cienījamais Prezidij! Dāmas un kungi!

 

 

Jūsu priekšā, bez šaubām, tiek stādīts daudz civilizētāks projekts, nekā tas, kuru bija iesniegusi, bet pēc tam atsaukusi TB/LNNK frakcija. 

Piemēram, likumprojektā paredzēta deputāta apmācība valsts valodai uz valsts rēķina. Principā, pieaugušo iedzīvotāju apmācība valsts valodai uz valsts rēķina – tā ir PCTVL programmas prasība. Tādēļ šāda veida priekšlikumu vajadzētu ne tikai iekļaut likumā par deputāta statusu, bet arī daudzos citos likumdošanas aktos, kuri paredz jebkuras valodas prasības jebkurām profesijām un amatiem. Ko mēs noteikti arī izdarīsim, aizbildinoties ar precedentu.

Turklāt, deputāta mandāta atņemšanas procedūra attiecas ne uz esošajiem deputātiem, bet tikai uz tiem, kuri tiks ievēlēti pēc likuma stāšanās spēkā. Tādā veidā tiks ievērots tiesiskas paļāvības princips, kas Latvijas likumdošanā vispār ir rets gadījums.

Saskaņā ar likumprojektu, strikti pasākumi attiecībā pret tautas ievēlētajiem pārstāvjiem tiks piemēroti 2013. gadā. Iespējams, ka tanī laikā Eiropas Komisija jau pieņems lēmumu par Pašvaldību vēlēšanu likuma unifikāciju, un no augšas iesniegs mums gatavu likumu direktīvas veidā, neņemot vērā vietējās necivilizētās īpatnības.

Vispār, likumprojekta autori bija rūpīgi iepazinušies ar Podkolzinas lietu Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kā arī ar Ignatānes lietu ANO Cilvēktiesību komitejā. Šīs lietas, kuras aptuveni pirms 10 gadiem bija sagatavojusi Latvijas Cilvēktiesību komiteja, attiecās uz valodas prasībām deputātu kandidātiem, un Latvija tās bija spīdoši zaudējusi. Acīmredzami, tiks zaudētas arī tās lietas, kuras radīsies pēc šī likuma piemērošanas.

Autori labi iepazinās vismaz ar divām pieteikumiem tiesā pret Valsts Valodas centru, kuru izskatīšana vēl nav beigusies, un kuru sastādīšanā es biju aktīvi piedalījies. Šīs prasības attiecas uz jaunajiem valodas noteikumiem, kurus pieņēma Ministru Kabinets, un kuros Saeimas deputātiem tika noteikta visaugstākā no sešām valodas prasmes kategorijām, bet pašvaldību deputātiem bija jāapmierinās ar piekto.

Viens pieteikums bija pienācis no kādas piejūras pilsētas, kurā pirms 120 gadiem tika uzbūvēta vislielākā Krievijas Baltijas flotes bāze. Bet otrs pieteikums – no pašvaldības Daugavas krastos, kura pilsētas statusu ieguva vēl 1670. gadā. Pilsētu bija dibinājuši krievu ieceļotāji, un pilsonības tiesības tajā iesākumā bija tikai krieviem un poļiem. Starp citu, tā ir vienīgā līdz pat šim laikam Latvijā pastāvošā pilsēta, kuru pirms divdesmitā gadsimta bija dibinājuši nevācieši.

Izejot no taisnīguma principa, abās šajās pilsētās deputātus, lai tie varētu uzturēt pilnvērtīgus kontaktus ar iedzīvotājiem, vajadzētu apmācīt ne tikai latviešu, bet arī krievu valodai. Bez tam, šis divas un daudz citu pilsētu deputātu tiesības izmantot krievu valodu pašvaldības darbībā bija garantētas pirmajā Latvijas Republikā. Diemžēl civilizācijas līmenis Latvijā pēdējas 80 gados būtiski nolaistas.

Lūk, arī vienā no šīm pilsētām mana kliente deputāte kādā no domes komitejas sēdēm arī bija aizstāvējusi ideju par vietējo krievu nacionālās kultūras biedrību finansēšanu no pašvaldību budžeta. Sēdē klātesošā „slēpnī” Valsts Valodas centra inspektore neko no deputātes runas nebija sapratusi, izņemot daudzas nepareizās galotnes, kas bija deputātes teiktajos vārdos. Bet vietējās latviešu avīzes korespondente, kura arī atradās sēdē, ne tikai visu bija sapratusi, bet arī reportāžu pus lejas apmērā par to bija uzrakstījusi, kurā ar cieņu aprakstīja, kā deputāte pašaizliedzīgi aizstāv savu tautiešu intereses. Vadoties no šī piemēra, derētu veikt speciālus pasākumus, lai attīstītu nevis deputātu, bet gan Valsts Valodas centra inspektoru prāta spējas. Kaut gan man ir bažas, ka viņiem nekādi kursi nelīdzēs.

Staļinam tiek piedēvēts šāds aforisms: nav svarīgi, kas kā balso, bet ir svarīgi, kas skaita balsis.

Saistībā ar to minēšu vēl stāstu par matemātiķiem un biologiem. Kādā valstī (divas trešdaļas) 2/3 iedzīvotāju sastādīja matemātiķi, bet 1/3 – biologi. Dabiski, ka šīs valsts parlamentā matemātiķi sastādīja vairākumu, un pieņēma tādus likumus, kādi viņiem vairāk patika. Bet atsevišķās pilsētās dzīvoja daudz biologu, un viņi ievēlēja deputātus, kuri izejot no matemātikas viedokļa nebija visai pareizie. „Pārāk daudz kļuva šo deputātu”, - nosprieda matemātiķi. Un nolēma pieņemt likumu, saskaņā ar kuru katram deputātam biologam būtu jāzina matemātika tādā līmenī, lai viņš varētu pierādīt Fermā teorēmu. Bet zināšanu pārbaudes komisiju sastādīja, dabiski, no matemātiķiem.

Tiesa gan, šiem matemātiķiem nebija ienācis prātā kolektīvi atņemt pusei vēlētāju biologu pilsonību, bet pēc tam to atgriezt katram pa vienam atsevišķi, iepriekš piespiežot pretendentus demonstrēt diferenciālās un integrālās skaitīšanas prasmi. Tas jau ir mūsu Latvijas now-hau!

 

Dāmas un kungi!

 Pēc savas profesijas es esmu daudz tuvāks matemātiķiem, nekā biologiem. Bet solidarizējoties ar pēdējiem, es balsošu pret šo likumu. 

Un pēdējais. Pati par sevi šā likuma parādīšanās Saeimā nozīmē, ka nepieciešams nekavējoties atcelt divas no pērnā gada 1. septembra spēkā stājušos Ministru Kabineta Noteikumu «par valsts valodas zināšanu apjomu un valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību profesionālo un amata pienākumu veikšanai, pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai un Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai un valsts nodevu par valsts valodas prasmes pārbaudi» normas. Un proti, normas no pirmā pielikuma ar kodiem 1150. un 1110., kuri nosaka valodas prasības pašvaldības un Saeimas deputātiem. 

Šīs normas Ministru Kabinets bija pieņēmis bez attiecīgo pilnvaru deleģēšanas no Saeimas puses, un tie ir acīmredzamā pretrunā ar Satversmi un Latvijas starptautiskajām saistībām.

Komentāri


Осталось символов:  4124124