Galvenā lapa  -  Mūsu deputāts


07.11.2012   Deputātu jautājums par Komisijas veiktais atpakaļuzņemšanas nolīgumu novērtējums (2011. gada 13. jūlijs)

Komisija 2011. gada februārī publicēja pirmo novērtējumu par atpakaļuzņemšanas nolīgumiem, kurus noslēgusi Eiropas Savienība vai par kuriem norit sarunas. Šajā saistībā joprojām vajadzīgas atbildes uz vairākiem jautājumiem.

1. Vai visas ES dalībvalstis jau ir transponējušas Atgriešanās direktīvu (2008/115/EK) savos tiesību aktos? Kuras dalībvalstis to ir paveikušas un kuras ne?
2. Kādus pasākumus Komisija plāno veikt, lai pārliecinātu atlikušās dalībvalstis transponēt Atgriešanās direktīvu?
3. Kādu risinājumu vai alternatīvu Komisija ierosina, lai risinātu problēmu, ko radījis nepietiekamais finansējums sarunām par atpakaļuzņemšanas nolīgumiem?
4. Kādus iemeslus min atpakaļuzņemšanas nolīguma partnervalstis, atsakoties uzņemt atpakaļ savā teritorijā trešo valstu pilsoņus?
5. Kādu iemeslu dēļ dalībvalstis nepieprasa uzņemt atpakaļ trešo valstu pilsoņus, pat ja šo cilvēku atgriešana paredzēta atpakaļuzņemšanas nolīgumā?
6. Kādu iemeslu dēļ dalībvalstis neatgriež partnervalsts pilsoņus atpakaļ uz šo partnervalsti?
7. Vai Komisija atbalsta aizturēšanas laikposmu pagarināšanu?
8. Atpakaļuzņemšanas nolīgumi ir saistoši abām pusēm, tomēr novērtējumā nav izvērtēta atpakaļuzņemšana Eiropas Savienībā. Cik daudz ES pilsoņu ir atgriezti atpakaļ uz Eiropas Savienību saskaņā ar atpakaļuzņemšanas nolīgumu?

Deputāti:
Franziska Keller (Verts/ALE) , Tatjana Ždanoka (Verts/ALE) , Hélène Flautre (Verts/ALE) , Judith Sargentini (Verts/ALE) , Raül Romeva i Rueda (Verts/ALE) un Jean Lambert (Verts/ALE)



Atbildi Komisijas vārdā sniedza Cecilia Malmström ( 2011. gada 24. Augusts)

1. 2011. gada 4. jūlijā Atgriešanas direktīvu 2008/115/EK pilnībā ir transponējušas vienpadsmit valstis: Bulgārija, Čehija, Igaunija, Grieķija, Spānija, Ungārija, Malta, Portugāle, Slovākija, Somija un Itālija. Piecas dalībvalstis ir paziņojušas, ka direktīvu ir transponējušas tikai daļēji (Beļģija, Latvija, Lietuva, Nīderlande un Zviedrija), bet astoņas dalībvalstis vispār nav sniegušas paziņojumu (Dānija, Vācija, Kipra, Luksemburga, Austrija, Polija, Rumānija un Slovēnija).
2. Komisija izmantos visus nepieciešamos pasākumus, lai panāktu pilnīgu transponēšanu. Pret tām dalībvalstīm, kuras nav paziņojušas par transponēšanu vai nav paziņojušas par pilnīgu transponēšanu, 2011. gada janvārī tika sāktas pienākumu neizpildes procedūras. Pašlaik tiek gatavots nākamais procedūras posms — argumentēta atzinuma vēstules, kā paredzēts LESD 258. pantā. Saskaņā ar 260. panta 3. punktu par pienākumu neizpildi var piemērot finansiālas sankcijas, kuras Tiesa var uzlikt saskaņā ar Līguma 260. panta 3. punktu.
3. Komisija jaunākajā ES atpakaļuzņemšanas nolīgumu novērtējumā sniedz vairākus ieteikumus(1). Konkrēti tā iesaka, ka ES visi četri tās rīcībā esošie galvenie stimuli (dažādi ar vīzu politiku saistīti instrumenti, finansiālā palīdzība, vispārējās pieejas migrācijai pasākumu kopuma elementi un legālā migrācija) būtu jāattīsta kā saskaņots pasākumu kopums, kurš, uzsākot sarunas ar partnervalsti, būtu tai jāpiedāvā. Vairs nevajadzētu ierosināt autonomas sarunu norādes par atpakaļuzņemšanu. Ja iespējams, sarunas par atpakaļuzņemšanu būtu jāuzsāk vienlaicīgi ar sarunām par pamatnolīgumu. Turpmākajām sarunu norādēm par atpakaļuzņemšanu būtu jāietver ES piedāvātie stimuli, jo īpaši gadījumā, ja sarunu norādēs ietverta trešo valstu pilsoņu klauzula, un vienlaicīgi tajās būtu jānorāda, kādus pretpasākumus ES varētu veikt gadījumos, ja partnervalsts pastāvīgi un nepamatoti atsakās sadarboties.
4. Attiecībā uz šā noteikuma piemērošanu ES atpakaļuzņemšanas nolīgumos prakse ir ļoti ierobežota. Tas tā ir jo īpaši tādēļ, ka dalībvalstis tikpat kā nepiemēro šos noteikumus lielākajai daļai trešo valstu, ar kurām ES ir noslēgusi atpakaļuzņemšanas nolīgumu (izņemot Ukrainu). Tas ir mudinājis Komisiju uzstāt, lai dalībvalstis izmantotu šos noteikumus (par kuriem sarunas ir ļoti sarežģītas), un, no otras puses, apsvērt šīs klauzulas neietveršanu turpmākajās sarunu pilnvarās ar tām trešām valstīm, kuras saskaras ar nelielu tranzīta migrāciju vai ar to nesaskaras nemaz.
Paturot prātā šos ierobežojumus, visbiežākie iemesli, kādēļ trešās valstis (ļoti retos gadījumos) noraida atpakaļuzņemšanas pieteikumus attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem, ir saistīti ar tā perioda izbeigšanos, kurā var lūgt atpakaļuzņemšanu, ja dalībvalsts iestādes atklāj, ka persona valstī uzturas neatļauti, kā arī nepietiekamiem dokumentiem vai tranzīta apliecinājumu, ko dalībvalstis pievieno atpakaļuzņemšanas pieteikumiem saskaņā ar nolīgumu prasībām.
5. un 6. ES atpakaļuzņemšanas nolīgumus tieši īsteno dalībvalstis, un to iestādes ir tās institūcijas, kas lemj, vai trešo valstu pilsoņi būtu jāatgriež uz to izcelsmes valsti vai tranzīta valsti.
Informācija, ko Komisija ir savākusi, gatavojot šo novērtējumu, kā arī ES atpakaļuzņemšanas nolīgumu vispārīgas uzraudzības ietvaros, liecina, ka dalībvalstis principā labprātāk atgriež personas uz to izcelsmes valstīm. Attiecībā uz partnervalstu pilsoņiem dalībvalstu iestādes ir tās institūcijas, kuras lemj, vai iesniegt atpakaļuzņemšanas lūgumu.
7. Kā noteikts Direktīvas 2008/115/EK 19. pantā, Komisijai pirmais ziņojums par minētās direktīvas piemērošanu ir jāsniedz līdz 2013. gada 24. decembrim. Komisija neplāno ierosināt nekādas izmaiņas direktīvā, iekams tai nav bijis iespējas pienācīgi izvērtēt praktisko pieredzi pašreizējo noteikumu īstenošanā.
8. Komisija savā sagatavošanas darbā, kas tika veikts pirms minētā novērtējuma publicēšanas, skaidri iekļāva atpakaļuzņemšanas lūgumus, ko saskaņā ar ES atpakaļuzņemšanas nolīgumiem ES dalībvalstīm par to pilsoņiem iesniedz trešās valstis. Tomēr dalībvalstu sniegtā statistika un dati nebija ne kvantitatīvi, ne kvalitatīvi pietiekami, lai varētu izdarīt secinājumus galīgajā publikācijā.

Komentāri


Atlikuši simboli: