Galvenā lapa  -  Partija  -  Partijas kongress


15.06.2006   Miroslava Mitrofanova ziņojums PCTVL III kongresā 2006. g. 3. jūnijā

Cienījamie viesi, dārgie draugi un kolēģi!



 

            Mana uzstāšanās ir veltīta mūsu partijas darbības eiropeiskajam kontekstam. Formālo atskaiti par Eiroparlamenta deputātes Tatjanas Ždanokas darbību Jūs varat atrast partijas rokasgrāmatā, kura ir pieejama konferences materiālu komplektā. Ja runāt neformāli, tad mūsu nelielās PCTVL Briseles sūtniecības pamata misija ir nostiprināt kontaktus ar Eiropas politiķiem. Jau tagad, kad pagājis pusotra gada, varētu pārliecinoši teikt, ka Eiroparlamentā mums izdevās izvairīties no tā scenārija atkārtošanās, kāds risinājās pirms piecpadsmit gadiem Latvijā. Mēs neesam pieļāvuši mūsu izolāciju, pirmā Eiroparlamenta krievu deputāte atrada sev cienīgu vietu deputātu saprātīgā vairākuma vidū. Šis vairākums piedalās visas Eiropas politikas veidošanā.

           

            Ne velti tieši Ždanokas kundzei Eiroparlamenta vadība uzticēja sastādīt referātu par Eiropas Savienības stratēģiju līdztiesības nodrošināšanā. Šajā faktā ir jaušama ne tikai simboliskā sakritība ar tās partijas nosaukumu, kuras līdere ir Tatjana Ždanoka, bet arī tas, ka Eiropas līmenī tika atzīta viņas pieredze tādā jomā, kā cīņā pret diskrimināciju. Pati Ždanokas k-dze uzskata par savu galveno sasniegumu to, ka Eiroparlaments uzdeva Eirokomisijai šā gada laikā atrisināt mūsu nepilsoņu bezvīzu pārvietošanās problēmu. Manuprāt, daudz svarīgāki ir citi šā laikposma rezultāti: darbā pie Ždanokas referāta piedalījās viņas kolēģi no galvenajām kreisajām un labējām frakcijām. Tātad Eiropas līmenī PCTVL ir pāraugusi cīņas un pretošanās filozofijas līmeni un realizē sevi kā sadarbības un radoša darba partija.

 

            Mūsu politiskajiem pretiniekiem bija nepieciešams gads, lai samierinātos ar to, ka viņi nav spējīgi pārnest uz Eiropu to vajāšanas kampaņu, kura pavadīja mūsu partijas darbību valsts iekšienē. Ja vēl pirms gada neviens “Latvijas Avīzes” numurs neiztika bez citu Latvijas deputātu Ždanokai adresētajiem naidīgiem izteikumiem, tad patlaban visas galvenās latviešu avīzes pārgāja pie citas taktikas, kad par mūsu deputātes darbību nekas netiek minēts vispār. Mūsu pretinieki baidās: ja turpināsies latviešu vēlētāju iebaidīšana ar “lielo un briesmīgo PCTVL”, tad tas varētu izsaukt pretējo efektu – radīt ticību Apvienībai PCTVL, kā vienīgajai alternatīvai valdošajām partijām. Kā mēs varētu izmantot šādu “dāvanu” – tā ir tēma īpašai sarunai.

 

            Protams, ir pagājis niecīgi maz laika, lai mēs spētu izprast Eiropas politikas mehānismus un problēmas. Bet pirmā pusotra gada pieredze jau ļauj izdarīt secinājumus, kas ir noderīgi mūsu partijas attīstībai. Es īsumā tās izklāstīšu.

 

            Pirmais secinājums. Mēs jau esam pārliecinājušies, ka mūsu izvēle par labu Zaļo/Eiropas Brīvās Alianses frakcijai, izejot no ideoloģiskās tuvības apsvērumiem, izrādījusies pareiza. Mēs patiesi esam nokļuvuši savējo vidū. Šā gada maijā Eiropas Brīvās Alianses jubilejas kongress pieņēma jaunu attīstības stratēģiju. Dokumentā melns uz balta ir rakstīts: “Mēs uzskatām, ka demokrātiskas un vienotas Eiropas veidošanas fundamentālais princips ir Eiropas Savienības valodu un kultūru daudzveidības aizsargāšana un atbalstīšana... Visām valodām ir tiesības uz atzīšanu eiropeiskā līmenī neatkarīgi no to statusa ES dalībvalstīs, neatkarīgi no mākslīgām atšķirībām valsts valodās un pārejās valodās.” Vai tad tas nelīdzinās citātam no PCTVL programmas? Tie ir mūsējie cilvēki.

 

            Neesam mēs kļūdījušies arī izvēlēdamies otru frakcijas partneri – Eiropas Zaļo partiju. No Latvijas zaļajiem tie atšķiras kā dižciltīgais lauva atšķiras no slima kaķa, kuru ir nomocījušas nacionālisma un homofobijas cērmes. Zaļie Eiropā, atšķirībā no Latvijas zaļajiem, ir paši konsekventākie cilvēktiesību aizstāvji. Tur, kur, vadoties no kādiem apsvērumiem politiķis reālists atkāpjas, citi kreisie, teiksim, tie paši sociāldemokrāti, Eiropas zaļie iet līdz galam.

 

            Otrais secinājums. Es saprotu, ka daudziem to dzirdēt būs nepatīkami. Bet uzskatu par pienākumu pateikt to saviem biedriem. Praktiski katrai tautai Eiropā ir sava drāma, sava sāpe un savi dziļie aizvainojumi uz kaimiņiem. Latvijas nepilsoņu vēsturiskais aizvainojums, krievu minoritātes aizvainojums par valsts izturēšanos pret mūsu valodu un mūsu skolām – tas ir tikai atsevišķs gadījums Eiropas un pasaules kontekstā. Šis gadījums nobāl salīdzinājumā ar Francijas un Grieķijas minoritāšu bēdām, jo varas pārstāvji pat atsakās atzīt to pastāvēšanu. Mūsu bēda nobāl Centrāleiropas čigānu traģēdijas fonā, kurus pakļauj piespiedu sterilizācijai un apmāca skolās atpalikušajiem bērniem. Kas ir mūsu bēda salīdzinājumā ar Turcijas kurdu nelaimēm, attiecībā pret kuriem tiek izvērsts karš, un Kipras turku postu, kuriem apdraud pirms 40 gadiem iegūtā īpašuma atsavināšana...

            Mūsu sāpes mums nozīmē visu, bet objektīvi tās ir nieks salīdzinājumā, piemēram, ar Irānas tautas traģēdiju, kur tiek izpildīti barbariskie viduslaiku šariāta tiesu spriedumi pat attiecībā pret sievietēm un bērniem. Dažu mūsu biedru paļaušanās uz to, ka pietiek tikai skaļi pakliegt “nepilsoņi – aparteīda režīma upuri”, un visa Eiropa saskries, lai sodītu Latvijas varas pārstāvjus, šāda paļaušanās ir politiskā infantilisma izpausme. Es vēl neesmu sastapis nevienu Eiropas politiķi, kurš būtu ar cieņu izturējies pret pozu, kuru ieņem Latvijas nepilsonis vidējos gados, kas aizvainojuma dēļ neiet naturalizēties. Eiropieši to nesaprot. Dzīve jau tā ir sarežģīta un cietsirdīga, lai tās reālās problēmas pastiprinātu ar mūsu attieksmi pret tām. Lai praktiskie eiropieši mūs saprastu un pieņemtu, nepieciešams atdalīt Latvijas pilsonības iegūšanas problēmu no mūsu attieksmes pret to. Jākļūst par romantiķi attiecībā pašam pret sevi un par pragmatiķi attiecībā pret apkārtējo pasauli. Lai iemantotu cieņu Eiropā, nepieciešams simtprocentīgi izmantot mums dotās vai mūsu izcīnītās tiesības un brīvības, bet nevis atteikties no tām, aizbildinoties ar to nepilnībām. Jūs zināt par ko es runāju – par masu akciju gaitā izcīnītām tiesībām pielietot krievu valodu privātajā sfērā, kuras krievu uzņēmēju absolūtais vairākums neizmanto, atrazdams tam desmitiem smieklīgu attaisnojumu.                      

              

            Turklāt, lai mūsu Eiropas partneri mūs atbalstītu, nepieciešams solidarizēties ar mazākumtautību un zaļajām partijām citās valstīs. Lai virzītos uz priekšu krievu minoritātes problēmu risināšanā, mums ir nepieciešams atsaukties uz Eiropas reģionu, citu tradicionālo mazākumtautību vajadzībām, un neatteikties no sadarbības ar neeiropeiskas izcelsmes imigrantu kopienām. Lai varētu likt cerības uz Eiropas zaļo atbalstu, mūsu partijai ir jānobīda uzmanības fokuss par labu apkārtējās vides, enerģētikas un pārtikas drošības problēmām.

 

            “Viens par visiem un visi par vienu” – šis musketieru princips darbojas arī Eiropas politikā. Neviens nav viņu atcēlis arī attiecībā uz Latviju. Ja mēs, PCTVL, būdami spēcīga krievu partija, nepievērsīsim uzmanību mūsu latviešu līdzpilsoņu vajadzībām, tad mēs nevaram cerēt uz akūtu, bet atsevišķu, valsts krievu kopienai svarīgo problēmu atrisināšanu. Lūk, tādēļ PCTVL nevar palikt tikai par krievu partiju, mums ir lemts gādāt gan par sevi, gan par saviem tuvākajiem. Tieši šeit slēpjas mūsu pagrieziena uz jauno stratēģiju būtība, kas tika nosaukta “Kreisā alternatīva”.

 

            Trešais secinājums. Izrādās, ka Eiropā nav nekā peļama būt par kreisajiem. PCTVL līdz pēdējam mirklim noraidīja asociāciju ar kreisajiem spēkiem. Latviešu avīzes uzstājīgi pieskaitīja mūs kreisajiem, mēs tikpat uzstājīgi dēvējam sevi par valsts krievu kopienas partiju. Šādai abpusējai uzstājībai ir iemesls – Latvijas iedzīvotājiem termins “kreisie” asociējas ar komunistiem. Abām iedzīvotāju daļām ir savas pretenzijas pret komunistisko laiku vadoņiem. Tagadējai Apvienībai PCTVL vairs nav nekā kopīga ar padomju partokrātiju. Pēc Alfrēda Rubika bēgšanas no mums mēs esam saņēmuši unikālu iespēju tikt vaļā no postkomunistiskās organizācijas imidža. Atbrīvošanās no šāda imidža sekmīgi risinājās krievu vidē, kas ļāva pievienoties mums daudziem cilvēkiem, kuri ir kritiski noskaņoti gan pret pastāvošo, gan pret iepriekšējo režīmiem. Tomēr izrādījās, ka mūsdienu Eiropā kreisajiem visbiežāk nav nekādas saistības ar nostalģējošiem komunistiem. Eiroparlamentā absolūtais vairākums kreiso deputātu pieder sociāldemokrātu frakcijai un mūsu zaļo un reģionālistu. Vēl vairāk, tieši attieksmē pret minoritātēm, minoritāšu valodām un cilvēktiesībām bieži izpaužas labējo atšķirība no kreisajiem. Ārpasaulē būt par kreiso – tas ir normāli. Šādu izvēli sabiedrība ciena. Pienācis laiks arī mums Latvijā pārvarēt postkomunistisko sindromu un atgriezt terminam “kreisā partija” pozitīvu nozīmi. Īsā laika sprīdī to izdarīt nevar. Bet mūsu spēkos pašiem sākt mainīties šajā virzienā.

 

            Ceturtais secinājums. Nepieciešams aktīvāk aizņemties no Rietumiem gatavos politiskos lēmumus. Šeit es nedomāju polittehnoloģijas, bet gan atbildes uz mūsdienu liktenīgajiem jautājumiem. Pirmo aizguvumu Jūs varat pamanīt jau PCTVL jaunās programmas projekta otrajā priekšlikumā. Agrāk šeit bija rakstīts “mēs esam par Latvijas efektīvu attīstību”, šodien termins “efektīva attīstība” ir aizvietots ar “stabilu attīstību”. Tas ir ne visai adekvāts angļu vārdkopas “sustainable development” analogs. Termins nozīmē stabilu, regulējamu un atbildīgu sociāli ekonomisko attīstību, kas ņem vērā mūsdienu un nākamo paaudžu intereses. “Stabilas attīstības” teorija atrisina pretrunas starp ekonomikas prasībām, patērētāju tirgus diktātu un jebkuru resursu acīmredzamu ierobežotību, vai nu tā būtu enerģija, izejvielas, darbaspēks vai arī ekosistēmas reģenerācijas iespējas. Dabiski, ka šādus aizguvumus ir jāveic akurāti, pakāpeniski paaugstinot PCTVL aktīva teorētisko līmeni. Lai to panāktu, PCTVL biedriem nepieciešams aktīvāk piedalīties sabiedriskajās diskusijās, konferencēs un semināros gan Latvijā, gan starptautiskajā līmenī.

 

            Tos politiķus, kuri apstājas savā attīstībā, dzīve nežēlīgi izmet politiskā procesa ceļmalā. Diemžēl daži mūsu biedri “iestrēdz” 90. gadu teorijās un terminos, cenzdamies uzspiest apkārtējai pasaulei jēdzienus, kurus mēs paši bijām izgudrojuši Latvijas krievu publicistikas vajadzībām. Nereti mēs kā pagadās nevietā lietojam vārdus “genocīds”, “etnocīds”, “vispārējo balsstiesību trūkums”. Šādu vārdu nepamatota lietošana devalvē reālu un visai sāpīgu problēmu nozīmi.

 

            Piektais secinājums. Pusotra gada darbs Eiroparlamentā piespieda mūs pārskatīt attieksmi pret Eiropas Savienību. Ja pirms Latvijas iestāšanās ES, šī savienība likās mums, lai arī neviennozīmīga, bet tomēr visai diža kā ārējais spēks, kas ir spējīgs ieviest kārtību mūsu valstī, tad tagad mēs uztveram Eiropas Savienību drīzāk kā kolosu uz māla kājām. ES – tā ir neveikla un trausla konstrukcija, kas plīst pušu no bezatbildīgo populistu triecieniem un zem bagāto Rietumvalstu mietpilsoņu egoisma sloga.

 

            Ja šodien kādas trešās valsts varas pārstāvji prasītu mums padomu attiecībā par dalību ES , tad mēs ieteiktu tiem nesteigties ar integrāciju. Eirosavienība atrodas krīzē, kura nezin ar ko beigsies. Bet šī konstatācija pavisam nenozīmē, ka ir jāsēž bezdarbībā un ar ļaunu prieku jāgaida, kad šī konstrukcija sabruks. Mūsu tauta nespēs pārdzīvot vēl vienas savienības sabrukumu. Lai atjaunotu savus spēkus, tautai ir nepieciešami stabili ilglaicīgi apstākļi. Tādēļ mūsu partijai ir jādefinē savu pozīciju katrā ES reformēšanas jautājumā un jāaizstāv savu redzējumu Eiropas līmenī.

 

            Ko es piedāvāju? Pirmais, neizbeigt šodien pirms gada iesākto vispartijas diskusiju. Daži jautājumi nav atraduši detalizētu risinājumu partijas jaunajā programmā. Es piedāvāju vēl par gadu pagarināt diskusiju par divām tēmām – PCTVL politisko profilu un ES nākotni. Otrais moments. Mēs nevaram pieļaut partijas atraušanos no sabiedrības. Pēc masu akciju perioda nobeiguma sabiedrībā var novērot sava vieda apjukumu. Lai to pārvarētu, nepieciešams pārnest iekšējo partijas diskusiju sabiedrībā, un piedāvāt papildus manis nosauktajām tēmām vel vienu mums īpaši svarīgu jautājumu par Latvijas krievu kopienas nākotni.

 

 

 

 

 

                                                                      

Komentāri


Atlikuši simboli: