Galvenā lapa  -  Viedoklis


27.12.2004   ES trīs pieejas imigrantiem no “trešajām valstīm”

 



   Savienības daiļskanīgās melošanas konkurss



 

   Eiropas Savienībā eksistē trīs pieejas imigrantu no “trešajām valstīm” pieplūdes problēmai. Šo pieeju piekritēju sadalījums tikai daļēji sakrīt ar partiju kreiso un labējo sadali.

 

   Pirmā pieeja – liekulīga tēlošana. Šīs pieejas piekritēji līdz pat šim laikam dod priekšroku uzskatam, ka visi imigranti, kuri ierodas ES valstīs, pieder to personu kategorijai, kas meklē “politisko patvērumu”. “Politiskā patvēruma” teorija ir sena, bet šiem imigrantiem ne visai piemērojama, jo ideālā “politisko patvērumu” būtu jādod tām personām, kurām viņu pašu valstī draud nāve vai ņirgāšanās viņu atšķirīgo politisko uzskatu, tautības vai reliģijas dēļ. Pastāv vēl tā saucamais “alternatīvais statuss”, kas tiek piešķirts ļaudīm, kuri bēg no kara darbības vai nāvessoda savā valstī, kas tika piespriests par kriminālnoziegumiem. 

 

    Patiesībā, no simtiem tūkstošiem imigrantu , kuri katru gadu ierodas Eiropā, tikai dažiem procentiem pa īstam ir nepieciešams patvērums – tie ir nedaudzie īstie bēgļi no Centrālās Āfrikas valstīm, kurās plosās pilsoņu kari; reliģisko represiju upuri no Irānas, Centrālās Āzijas valstu un Ziemeļkorejas represīvo režīmu pretinieki. Lielākā “bēgļu” daļa ir klasiskie labākas dzīves meklētāji vai ekonomiskie migranti. Liekulīgās tēlošanas pieejas dominēšana ilgus gadus spiež šos ļaudis melot un tēlot politiskos cietējus. Teiksim, Eiropā gaida lēmumu, kas izšķirtu viņu likteni, tūkstoši “Minskas miliču”, kuri it kā bija atteikušies izklīdināt pret Lukašenko režīmu vērsto demonstrāciju. Īstenībā šādu miliču bija kādi desmiti. Agrāk tūkstoši arābu uzdevās par Sadama Huseina upuriem, patlaban tūkstoši kaukāziešu uzdodas par Krievijas armijas Čečenijā upuriem, bet tūkstoši Latvijas iedzīvotāju – par Latvijas nacionālistiskās valsts fiziskās vardarbības upuriem. Šī raksta autoram nācās lasīt mūsu tautiešu iesniegumus bēgļa statusa piešķiršanai Lielbritānijā. Šo dokumentu saturs izsauc jauktas emocijas – riebumu un sašutumu, jo jauni puiši visos sīkumos apraksta vienu un to pašu stāstu par to, kā policija daudzu gadu laikā viņu pašu mājās  ir situsi viņus par varonīgo piedalīšanos krievu sabiedriskajās organizācijās. Tā melot mūsu puišus spiež liekulīgas tēlošanas sistēma, pateicoties kurai tiek piešķirts “politiskais patvērums”. Londonā Latvijas iedzīvotāju meli vairs nedarbojas, bet Eiropā visumā gandrīz divām trešdaļām “cietēju” izdodas, melojot un tēlojot, iegūt bēgļa statusu vai “alternatīvo statusu”  ( kara darbību upuris). Bet tas jau ir legāls pamats, lai saņemtu pastāvīgo uzturēšanās atļauju, naturalizēties un vēlāk pārcelt uz Eiropu savus radus.

 

    Neskaitot tā saucamo “bēgļa statusu” un ģimeņu atkalapvienošanos, Rietumeiropā darbojas vēl viens efektīvs imigrācijas “sūknis” – tie ir atvieglotie iebraukšanas un uzturēšanās noteikumi bijušo koloniju pilsoņiem. Vainas apziņa par pārestībām, kas kādreiz tika nodarītas pakļautajām tautām, kā arī sava veida taupīgums ( katram gadījumam saglabāt ekskluzīvi draudzīgas attiecības ar bijušajām kolonijām, lai iegūtu viņu valdību atbalstu globālā politiskā spēlē), liek eiropiešiem padevīgi saņemt atmaksu par koloniālismu, kas izpaužas nebeidzamas krāsaino imigrantu straumes veidā.

 

    

    Sabrauca te šādi, tādi ... 

 

    Otrā pieeja imigrācijas problēmai ir konservatīvā. Tās piekritēji uzskata, ka Eiropai ir jāpaliek par “eiropeisku” gan rases, gan kultūras ziņā. Šīs pieejas piekritējiem ir nospļauties par nepieciešamību glābt reālus kanibālisko režīmu upurus, par koloniālisma noziegumiem un svēto ģimeņu atkalapvienošanās principu. Konservatori uzskata, ka imigrācijas process turīgajā Eiropā kļūst lavīnveidīgs un nevadāms, grauj ierastos dzīves standartus, draud ar islāma reliģijas ekspansiju, un rezultātā Eiropa var zaudēt laika gaitā izcīnītās tiesības un brīvības. Tādai pieejai ir izteikti emocionāls un ksenofobisks raksturs, bet jāatzīst, ka pieejas neliekuļotība dod iespējas par to diskutēt, tanī pat laikā “bēgļu aizstāvju” liekulīga tēlošana tikai traucē meklēt risinājumu.

 

    Vai pastāv objektīvie pamati neapmierinātībai par imigrantiem? Ja atmest psiholoģiskos momentus, kuri īstenībā ir ļoti svarīgi ( teiksim, šoks par kultūru atšķirību un imigrantu neierasto izskatu), tad paliek neapmierinātības ekonomiskie iemesli. Nosauksim dažus. Ne visiem imigrantiem ir motivācija strādāt. Daži ilgu laiku dzīvo no sociāliem pabalstiem, pakāpeniski degradējot un vēl dziļāk iegrimstot krāsaino “geto”, kas atrodas lielpilsētu nomalēs, bezizejas atmosfērā. Ne visi imigrantu bērni spēj veiksmīgi iekļauties vietējo skolu mācību procesā, daudziem no viņiem ir sliktas sekmes un rezultātā ar laiku tie arī stājas rindās, lai saņemtu sociālo pabalstu. Izceļotāju no Āzijas un Āfrikas valstīm ģimenes tradicionāli ir kuplas, bieži sievietes tajās paliek par mājsaimniecēm, bet šādu ģimeņu uzturēšana prasa papildu līdzekļus, kuri arī nāk no Eiropas nodokļu maksātāja kabatas. Zināma lieta, ka nodokļu maksātājs par to nav sajūsmā. Pārlieku liberālās un nevērīgās Eiropas musulmaņu imigrantu vidē nereti atrod patvērumu un atbalstu to organizāciju piekritēji, kuras gan Amerikā, gan Krievijā un Izraēlā ne bez pamatojuma dēvē par teroristiskajām.  

 

    Tomēr viss šis minētais negatīvs nevar pārspēt ekonomisko izdevīgumu no “jauno asiņu” pieplūdes Eiropas ekonomikā. Tieši imigranti ES dalībvalstīs izpilda vissmagāko un mazatalgojamo darbu.

 

   

   Viņiem ir vajadzīgi izdevīgie bēgļi

 

    Trešā pieeja imigrācijai ir ciniskā. Tā pastāv sabiedriskās diskusijas līmenī, bet pagaidām reti tiek atklāti īstenota valstu reālajos soļos. Pieejas piekritēji atzīst, ka “vecās Eiropas” pilsoņi ir ieslīguši slinkumā un ir pārēdušies – viņi nevēlas strādāt “netīrajos” darbos, nevēlas, lai viņiem būtu kuplas ģimenes, bet tajā pat laikā pastāvīgi palielina materiālo vērtību patēriņu un pieprasa, lai viņiem tiktu piešķirta cienīga, labi nodrošināta pensija. Novecojošo iedzīvotāju arvien pieaugošās prasības taču vajag kādam apmierināt! “Vecajā Eiropā” jau pietrūkst darba roku. Vēl bīstamākas sekas ekonomikai nesīs nākotnes demogrāfiskā krīze. Savulaik tika liktas cerības uz tiem imigrantiem, kuri ieceļoja bagātajās ES valstīs no nabadzīgajām, bet tās nepiepildījās. Nabadzīgajās valstīs sākās ekonomiskā izaugsme un tām pašām radās nepieciešamība pēc lētā darbaspēka. Mūsu acu priekšā Īrija un Spānija no donorvalstīm pārvērtās par imigrācijai pievilcīgajām valstīm. Jaunās ES dalībvalstis, tai skaitā arī Latvija tikai īslaicīgi spēs “piebarot” “veco Eiropu” ar saviem cilvēku resursiem, jo tie ir visai ierobežoti. Šādā situācijā par vienīgo ilgtermiņa darbaspēka avotu paliek tie paši Āfrikas un Āzijas izcelsmes “bēgļi”. Ciniskās pieejas piekritēji piedāvā atklāti to atzīt un lietišķā kārtā noteikt ieceļošanas kvantitatīvās kvotas un kvalitatīvos kritērijus, lai Eiropā paliktu nevis tie, kuri prot labāk melot, vai kuru priekšā ir kauns par koloniālo pagātni, bet gan tie, kuri ir viss izdevīgāki Eiropas ekonomikai, ņemot vērā viņu izglītību, veselību un augstu motivāciju darbam.

 

    

 

 

     “Savu egoismu es loloju ...”

 

     Kā Eiropas kreisie uzvedas šajā diskusijā? Politiskais korektums ir nospēlējis ar viņiem ļaunu joku. Lielākā daļa no viņiem ir apslēptie ciniķi, tomēr cilvēktiesību aizstāvības tradīcijas liek viņiem joprojām atbalstīt imigrantus “politiskā patvēruma”, “ģimeņu atkalapvienošanās” un solidaritātes ar bijušām kolonijām paradigmas ietvaros. Šajā ziņā paši “bēgļi” un viņu kreisie aizstāvji ir visai līdzīgi – gan pirmie, gan otrie sauc pēc līdzjūtības, apelē pie cilvēka tiesībām, runā par integrāciju un kultūru daudzveidību, bet īstenībā domā par imigrācijas ekonomisko izdevīgumu. Šajā ziņā vēlreiz izpaužas paradoksālais mūsdienu Eiropas kreiso politiķu ekonomiskais labiskums – aizstāvot imigrantus, lai arī zem liekulīga cilvēktiesību aizstāvības aizsega, kreisie objektīvi aizstāv Eiropas mietpilsoņu egoismu un Eiropas kapitāla intereses. Imigrantu pieplūde pozitīvi ietekmē konkurenci darbaspēka tirgū, kas ļauj ietaupīt uz algas rēķina un līdz ar to samazināt ražošanas izdevumus. Turklāt, daļu investīciju var atstāt dzimtenē, nevis pārvietot ražošanu uz Austrumāziju, jo lētais darbaspēks pats pārvietojas Rietumu civilizācijas patērēšanas midzenī.               

                             

 

 

Komentāri


Atlikuši simboli: