Galvenā lapa  -  Viedoklis


02.08.2006   Vladimirs Buzajevs: Cik zinātnieku ir nepieciešams Latvijai?

Uzreiz pateikšu: Latvijas zinātnei nav īpaši paveicies. Tā attīstījās galvenokārt tajā laikā, kad Rīga, kura devusi visai pasaulei pazīstamus zinātniekus Keldišu un Canderu, rūpnieciskās attīstības ziņā ieņēma trešo vietu lielajā ziedošā Impērijā. Starp citu, Latvija ieguva savu Zinātņu akadēmiju visai zīmīgajā 1946. gadā.

Līdz brīdim, kad es parādījos pasaulē, zinātnisko darbinieku skaits Latvijā salīdzinājumā ar 1940. gadu divkāršojās: 2184 zinātnieki 1950. gadā pret 1128 1940. gadā. Savukārt 1982. gadā zinātnisko darbinieku skaits sasniedza šodien neiedomājamu lielumu - 13273 cilvēki, un starp tiem biju arī es. Tas ir pēdējais periods, kas norādīts mājas arhīvā esošajā enciklopēdijā “Padomju Latvija”.

Asignējumus zinātnei tālajā Hruščova solītā komunisma 1980. gadā pārgudrās sociālisma politekonomijas ietvaros uzzināt ir ļoti grūti. Enciklopēdijā „Padomju Latvija” lapas garumā tiek skaidrots jēdziens „atsevišķās padomju republikas budžets”. Visticamākie man šķiet sekojoši cipari: iekšzemes kopprodukts - 9,4 miljardi rubļu, budžets - 1,74 miljardi, tēriņi zinātnei - 97,4 miljoni rubļu jeb 1,04% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Ņemot vērā to, ka Latvijā darbojās arī dažādu nozaru zinātniski pētnieciskie institūti, kas saņēma finansējumu no daudz bagātāka avota, šo ciparu droši var trīskāršot.

 Jaunās tūkstošgades sākumā situācija ir radikāli mainījusies. Piemēram, 2003. gadā IKP sastādīja 5,7 miljardi latu, valsts budžeta tēriņi - 1,8 miljardi latu, zinātnei piešķirti 11,2 miljoni latu vai 0,2 % no IKP. Eirostatistikas tabula (Valsts aģentūra LETA, 31.03.2005) parāda Latvijai daudz labvēlīgākus datus (droši vien tiek ņemti vērā personīgie asignējumi un zinātniskās aparatūras iegāde augstskolas vajadzībām). Tēriņi “zinātnei un pētnieciskajam darbam” 1998. gadā sastādīja 0,4% no IKP, 2000. gadā - 0,5% no IKP, savukārt 2003. gadā tas bija 0,38% no IKP jeb 22 miljonu latu. Neuzņemos noteikt zinātniski pamatotu mūsdienu lata kursu attiecībā pret tā laika rubli, taču labi zinu, ka tajā laikā par rubli es varēju bez problēmām papusdienot manai laboratorijai blakus esošajā ēdnīcā.

Eirostatistikas tabula parāda, ka attiecībā uz tēriņiem zinātnei mēs draudzīgi dalām pēdējo vietu ar Vidusjūras saulaino Kipru. Salīdzinājumā ar kaimiņiem kopējā izdevumu summa zinātnei ir pusotras reizes mazāka nekā Lietuvā un divreiz mazāka nekā Igaunijā. Zinātnes asignācija pie mums kopumā sastāda tikai piekto daļu no ES valstu vidējā līmeņa, t.i., 1,93% no IKP.

Jāsaka, ka zinātnieki spītīgi nevēlējās saprast valdības caurspīdīgos mājienus “pameklēt sev citu nodarbošanos”. 1993. gadā saskaņā ar statistiskajiem datiem viņu skaits vēl bija 5067 cilvēki, 1998. gadā - 3753. Savukārt 2003. gadā tas palielinājās līdz 5513. Jāatzīst, ka parādījās jauna zinātnieku-amatieru kasta. Tās pārstāvji nodarbojās ar zinātni uz nepilnu slodzi un pelnīja iztikai galvenokārt citā vietā. Latvijā 1993. gadā šādu zinātnieku skaits sastādīja 42% no zinātnisko pētnieku skaita, savukārt 2003. gadā - jau 70%. Absolūto profesionāļu starp zinātniekiem bija tikai 1620 cilvēku, un tas skaits ir ļoti tuvs 1940. gada līmenim.

Tāda mūsu dzīve pamazām turpinātos, ja ES ierēdņi neiedomātos salīdzināt savu un visbīstamāko konkurentu ieguldījumus zinātnē. Piemēram, ASV tajā pat 2003. gadā asignējumi zinātnē sastādīja 2,8%, savukārt Japānā 3,1% no IKP. Kā atbilde uz šo faktu tika izstrādāta tā saucamā Lisabonas stratēģija, kas paredzēja visām ES valstīm sākot no 2010. gada tērēt zinātnei ne mazāk kā 3% no IKP.

Rezultātā Saeima, neskatoties uz aktīvu Finanšu ministrijas pretošanos, 2005. gadā tomēr veica grozījumus Zinātniskās darbības likumā, kur tagad teikts, ka katru gadu budžeta asignējumi zinātnei pieaugs par 0,15%, kamēr tie nesasniegs 1% no IKP. Lisabonas kritēriju izpildei nepieciešamos atlikušos līdzekļus plānots savākt no komercdarbības, kas 2003. gadā sedza tikai 1/5 daļu no kopējiem tēriņiem zinātniskajai darbībai. ES valstīs kopumā, biznesmeņiem šī ieguldījuma daļa vidēji sastāda 56%.

Frakcija PCTVL iesniedza Saeimā kādu reālistiskāku priekšlikumu - katru gadu palielināt asignējumus zinātnei par 0,25% līdz tie sasniegs 1,5% no IKP. Taču šis priekšlikums tika noraidīts. Patreizējā situācija rāda, ka tas varētu tikt pieņemts tikai kādā no diviem iespējamiem variantiem: vai nu ES ierēdņi atkal „izgriezīs mums rokas”, vai nu budžets tiks sadalīts piedaloties ministriem no PCTVL.

 

 

Vladimirs Buzajevs,

LR Saeimas deputāts,

bijušās PSRS tehnisko zinātņu kandidāts,

Jūras ģeoloģijas zinātniski pētnieciskā institūta bijušais galvenais zinātniskais līdzstrādnieks

Komentāri


Atlikuši simboli: