Galvenā lapa  -  Viedoklis


04.02.2008   Kādēļ Latvijā notika «lietussargu revolūcija»?

* Kādēļ LATVIJĀ notika «lietussargu revolūcija»?

* Ar ko privātais monopols ir sliktāks par valsts?

* Kas sagaida jauno ģimeni, kura paņēma kredītu?

* Vai pastāv dzīvība pēc Jaunā gada?



Latvijas ekonomika aizvien vairāk atgādina autobusu, kas brauc pilnā ātrumā, nešķirojot ceļus. Sākumā pasažieri priecīgi klaigāja : «Re, cik mēs ātri traucamies !» Bet pēc tam noskaidrojās, ka mašīnai bremzes netur. Un ātrums uzreiz pārstāja būt par priekšrocību

Pakalpojumi, no kuriem nevar atteikties, viscaur ir mums apkārt : tas ir siltums un gaisma, ūdens un kanalizācija, namu apkalpošana un daudz kas cits. No monopolistu ciešajām skavām izdodas izrauties tikai panākumus biznesā guvušajiem laimes lutekļiem – viņu materiālais stāvoklis ļauj panākt autonomiju no jebkuras centralizācijas. Parastajiem ļaudīm nākas samierināties ar augstām cenām par visai apšaubāmu pakalpojumu kvalitāti.

Valsts monopols ne tikai iedragā statistiski vidējā iedzīvotāja budžetu, bet tas ir kļuvis par ārkārtīgi spēcīgu inflācijas stimulu: kā zināms, kad nav alternatīvas, tad cenas var nekontrolējami pieaugt. Tomēr, kā uzskata eksperti, sliktāks par valsts monopolu var būt tikai privātais monopols. Pēc visa spriežot, tieši tas tuvākajā nākotnē arī kļūs par noteicošo faktoru Latvijas iedzīvotāju dzīvē.

To, kādas „dāvanas” pēc Jaunā gada un perspektīvā Latvijas iedzīvotajiem ir sagatavojuši tās «stūrmaņi», laikraksts «VESTI» centās noskaidrot sarunā ar PCTVL Saeimas deputātu  Juri SOKOLOVSKA k-gu, kurš turklāt aktīvi darbojas Latvijas Cilvēktiesību komitejā (LCK), konsultējot iedzīvotājus juridiskajos jautājumos.

Dzīvoklis uz svešas zemes


— Visai drīz Latvijas iedzīvotāji saņems kvēlu „sveicienu” no varas pārstāvjiem – paaugstināsies zemes kadastrālā vērtība , — teic Juris Sokolovskis. — Tas neizbēgami palielinās dzīvokļu, zemes, garāžas īpašnieku izdevumus un skars tos, kuru nami atrodas uz privātīpašnieka zemes.  

Denacionalizācijas procesā zeme, pat zem daudzdzīvokļu namiem,   tika atdota kaut kādiem mantiniekiem, un patlaban ir izveidojusies absurda situācija, kas ir pretrunā ar Civillikumu, kurā ir skaidri rakstīts, ka zeme un objekts uz tās ir vienots veselais. Bet pie mums reāli sanāca tā , ka nams, kurā dzīvo savus dzīvokļus privatizējušie cilvēki, un zeme zem tiem namiem atrodas divu dažādu īpašnieku rīcībā.

Kā tas iespaidos cilvēku dzīvi? Lieta tāda, ka zemes kadastrālā vērtība ir  «piesaistīta» īpašuma nodokļa summai.  Un jau 2008. gada sākumā šī nodokļa summa var daudzkārt pieaugt.  

Valdošā koalīcija, kā parasti, aizmirsa par cilvēkiem, kuru nami atrodas viņu nomātajā zemē. Saskaņā ar likumu, pēc Jaunā gada zemes īpašnieks varēs pieprasīt nomas maksu 5% apmērā no tagadējās jaunās kadastrālās vērtības.

— Par kādu nomas maksas pieaugumu varētu būt runa? Vai tas skars daudzus?

— Pirmām kārtām cietīs to namu iedzīvotāji, kuri atrodas uz denacionalizētās zemes. Kā zināms, uz šādas zemes atrodas puse Purvciema namu, daļa Ķengaraga, Rīgas centra nami un visa Jūrmala. Atgādināšu, ka pagaidām nomas maksa par zemi  vidēji sastāda dažus latus mēnesī.  

Bet kopš Jaunā gada zemes kadastrālā vērtība daudzreiz pieaugs, kas nozīme arī proporcionālu nomas maksas pieaugumu – atkarībā no rajona un zemesgabala zonas. Dažās vietās nomas maksa var pieaugt pat 15 reizes!

Uz pieņemšanu LCK nāk Ķengaraga, Purvciema un Jūrmalas iedzīvotāji: cilvēki jau ir sapratuši, ko nesīs jauninājumi. Būtisks trieciens tas būs pensionāriem. Piemēram, ja tagad izdevumi par  vienu dzīvokli sastāda 3 latus, tad tie var pieaugt līdz 45 latiem ik mēnesi.

Cik daudz būs jāmaksā, ir atkarīgs no dzīvokļu skaita namā. Ja tas ir neliels 6-10 dzīvokļu nams, tad iedzīvotājiem nāksies plāni. Jau patlaban Jūrmalā šādu namu iedzīvotāji maksā 600 latus gadā. Kas notiks ar viņiem šogad? Turklāt tiek plānots pieskaņot zemes kadastrālo vērtību tirgus cenām. Tātad kadastrālā vērtība arvien tikai pieaugs, un līdzās ar to pieaugs arī nomas maksa. Bet tas ir tāds pakalpojums, no kura nevar atteikties!

Mūsu frakcija Saeimā ir sacēlusi trauksmi. Mēs cenšamies ietekmēt Ministru kabinetu, lai tas iesniegtu likumprojektu, kas triju gadu laikā paredzētu nomas maksas pieauguma ierobežošanu par  25% gadā. Tomēr pārejas periods beigsies – kas notiks tālāk?

Kas mājās ir saimnieks?

— Nākamā „dāvaniņa” ir maksa par nama apkalpošanu, — turpina Juris Sokolovskis. — Patlaban mēs maksājam  25 santīmus par kvadrātmetru, 2008. gadā maksāsim 35, bet ir ieplānots palielināt šo cenu līdz  45 santīmiem par metru.

Tomēr dzīvokļu īpašnieki paši var lemt jautājumu par īres maksas apmēru. Un neskatoties uz to, ka namu pārvaldes aizbildinās te ar Rīgas domes  lēmumu, te ar MK Noteikumiem, iemītniekiem ir tiesības nepiekrist īres maksas pieaugumam. Turklāt, cenu pieaugums ir lielisks iegansts, lai jautātu namu pārvaldei, kā tieši tiek plānots tērēt šo naudu.  

— Tā viņi mums arī teiks!

— Prakse demonstrē: kad izdodas pieprasīt tāmi namam, cilvēki uzzina daudz ko interesantu. Teiksim, izrādās, ka namā bija veikts lērums remontu, kuri realitātē nenotika, vai arī algas saņem lērums kaut kādu „nesaprotamu” cilvēku…

Lūk piemērs. Kādā namā tecēja jumts, un iemītnieki vērsās namu pārvaldē. Viņiem atbildēja, ka naudas neesot.  Tad visi nama iedzīvotāji sameta kopā naudu un par 5 tūkstošiem latiem izremontēja jumtu. Pēc pusgada cilvēki atkal griezās namu pārvaldē, lai no tās atdalīties, jo bija atraduši sev jaunu pārvaldnieku. Namu pārvaldē viņiem teica: «Sākumā jūs samaksājiet 5 tūkstošus parāda, bet pēc tam redzēsim».

— «Kas par parādu?!» — «Mēs taču jums jumtu izremontējām!» Par laimi, bija saglabājušies līgums un kvītis, pretējā gadījumā namu pārvalde būtu uzstādījusi namam parādu par remontu, kuru tā nebija darījusi!

Nebaidieties uzdot jautājumus — tādejādi jūs īstenojat apslēptu izdevumu kontroli. Lai izvairās no mahinācijām. Pagaidām namu pārvalžu  SIA vēl ir pašvaldību uzņēmumi un pakļaujas Rīgas izpilddirektoram. Un kaut kāda to darbības kontrole tomēr notiek.

Tomēr, kā zināms, Rīgas dome ir ieplānojusi nodot namu pārvaldes privatizācijai

— Jā, eksistē plāns iesākumā pārdot  49% n/p akciju kaut kādiem investoriem, iespējams, ārzemju. Šīs opcijas rezultātā kaut kāda summa tiek ieskaitīta n/p bilancē , un šo summu it kā plānots ieguldīt namos. Izklausās jau skaisti, bet ņemot vērā, kā pie mums tiek veikti visi šie remonti, ilūziju nav daudz.



Tālāk tiek rīkota kopsapulce un pieņemts lēmums par līguma noslēgšanu uz dažiem gadiem jau ar šo pa pusei privatizēto n/p, un pēc tam var līdz galam privatizēt atlikušos 51%. Un tā sanāks pilnībā privātais investors, monopolists.  

Un viņš uzskrūvēs cenas par pakalpojumiem, no kuriem iedzīvotāji nespēs atteikties, jo izvēles nebūs. Patlaban dzīvokļu īpašnieki nav spējīgi sarunāt un algot citu pārvaldnieku, un tas ir saprotams: nami ir daudzdzīvokļu, kopā sapulcēties ir grūti. Bet pēc privatizācijas meklēt palīdzību domē, lai tā savaldītu trakulīgu monopolistu, jau nesanāks – pašvaldība nav tiesīga pavēlēt privātīpašniekam.  

Nesen pie manis nāca ļaudis, kuri dzīvo privatizētajā koka namā —  12 dzīvokļos 12 pensionāri. Namam nepieciešams kapitālais remonts, ateja nav lietojama. Un lūk viņiem piedāvāja pievienoties pilsētas kanalizācijai … par 18 tūkstošiem latu – katram pensionāram jāmaksā vairāk nekā 1000 latus.  

Saskaņā ar likumu, pašvaldībām nav tiesību ieguldīt naudu privātīpašumā. Taču nams jau tagad ir dzīvošanai nederīgs! Un tādu namu Rīgā ir ļoti daudz. Cilvēki nebūs spējīgi maksāt par to apkalpošanu, nerunājot pat par kaut kādiem ieguldījumiem kapitālajā remontā. Tuvākajā desmitgadē tā būs ļoti akūta problēma.

Silti, vēl siltāk …



- Bet ja tam visam  pievienot pieaugušās maksas par apkuri problēmu, tad dzīvot kļūs vēl jautrāk !?

— Jā, «Rīgas Siltums» paaugstina siltuma tarifus par  31%, un šī paaugstināšana nebūt nav pēdējā. Tas saprotams: pieaug gāzes, mazuta cenas. Bet no otras puses, sabiedrisko pakalpojumu Regulators ļoti vāji pārbauda  cenu pieauguma pamatotību un vienkārši tam piekrīt.

 

Patlaban  «Rīgas Siltums» ievieš dārgi maksājošo programmatisko nodrošinājumu, bet nav nekādu garantiju, ka tas izrādīsies efektīvāks par esošo.  Vai atceraties, kā 2007. gada sākumā «Latvijas Pastam» sabojājās jaunā dārgā programma, un pasūtītāji ilgi nesaņēma avīzes? Acīmredzami, par miljoniem latu uzstādīja ne pārāk licenzētu programmu…

Nu, bet ja mēs te nodarbojamies ar prognozēm, tad uzreiz teikšu, ka droši vien «Rīgas Siltums» tiks nodots koncesijā franču firmai «Dalkija». Jau tā  «Dalkijai» tur jau pieder 2%. Tātad pie mums atkal uz līdzenas vietas rodas privātais monopols, kas ir vēl sliktāks par valsts monopolu. Jo lielum lielajā vairākumā cilvēki nespēj atteikties no centrālās apkures un maksās pēc jebkādiem izcenojumiem .

Bet monopols ir viens no jaudīgākajiem inflācijas dzinējiem: kad nav alternatīvas , cenas var augt kaut vai ģeometriskajā progresijā.



Pievērsīsim uzmanību tām sfērām, kurās pastāv konkurence : piemēram, telekomunikācijai. Vai atceraties, kad bija viens mobilais operators  — LMT — cenas bija astronomiskas; kad parādījās  Tele2, iesākumā cenas kritās, tad viņi ātri sasniedza vienošanos un dažus gadus vispār nebija tarifu pazemināšanās. Bet kā parādījās trešais operators — BITE, tas sāka agresīvi iekarot jaunu auditoriju. Rezultātā konkurence noveda pie būtiskas tarifu krišanās. Un patlaban, kad par citiem pakalpojumiem cenas pieaug, telekomunikācijas kļūst lētākas.

Izģērbties šeit!

— Tālāk pariesim pie mūsu iemīļotā «Latvenergo», kas ir klasisks monopolists, — turpina Juris. — Pagaidām Baltijas tirgū vel pastāv kaut kāds piedāvājums. Bet 2009. gadā tiks slēgta Ignalīnas AES, un igauņi samazinās degakmeņa enerģijas ražošanu – viņi ražos tikai pašu vajadzībām. Tā Baltijas reģionā izveidosies deficīts , bet ja ir deficīts, tad cenas krasi pieaug.  

Pēc tam izveidos formāli fiktīvo uzņēmumu, kas būvēs gāzes elektrostaciju, tur būs „Latvenergo” draudzīgi cilvēki, un vairs neviens šajā tirgū neiesprauksies.

«Rīgas Ūdens un kanalizācija» arī ir brīnišķīgs kantoris. Kad Tautas Partijai radās nepieciešamība aizvietot tā  priekšsēdētāju Uldi Bambi, uzpeldēja neglīta epizode no šī uzņēmuma darbības. Bet  ne pirms, ne pēc tam neviens tā arī nebija veicis šī monopolista auditu, no kura pakalpojumiem cilvēki arī nekādi nevar atteikties.  

Visu valsts monopolistu pāreja privātajās sliedēs, kas notiks tuvakajā vai tālākajā nākotnē, vienkārši izsūks no tautas pēdējās sulas.

Turklāt virs visa šī procesa tiks pacelts Eiropas Savienības karogs ar lozungu «valstij nav jānodarbojas ar tai nepiemērotu darbu». Tāda, lūk, monopolspēle…

Bet tauta taču izmirs!

— Tauta ir slaucamā govs, no kuras vajag izspiest pēc iespējas vairāk naudas, bet atstiept kājas tai nedos. Kaut gan gaisā virmo 90.-to gadu sindroma tuvošanās — atkal viss var beigties ar jaunu izlikšanas no dzīvokļiem sēriju.

Pirms tam lielākā daļa cilvēku nepievērsa uzmanību rēķiniem par dzīvokli. Tagad sāk ieskatīties. Derētu atcerēties, ka valstī ir visai liela pensionāru, invalīdu un mazturīgo kategorija, kuru ienākumi nekādi nevar panākt inflāciju un pieaugošos tarifus.  

Pirmās nepieciešamības produktu vidū inflācija sastāda jau visus 40%, vienkārši pie mums skaita, summējot cenu krišanos uz briljantiem ar cenu pieaugumu uz maizi, un sanāk kā anekdotē , - vidējā pacientu temperatūra slimnīcā.

Patlaban mēs varam novērot, cik sasprindzināts ir to maksātspējīgo iedzīvotāju slānis, kas uz savas ādas izjūt kredītu procentu pieaugumu.  Jo daudzi cilvēki paņēma kredītu eiro valūtā ar tolaik kārdinošo peldošo likmi, bet procenti sāka „peldēt” uz augšu, un ikmēneša maksājums pieauga par dažiem desmitiem latu.

Kā tad izlocīsies jaunās ģimenes, kuras eiforijas stāvoklī paņēma dzīvokļa kredītu?

— Mēģināsim prognozēt. Algas vairs nepieaugs tādos tempos. Toties pieaugs banku kredītu procenti, visi komunālie maksājumi , produktu un pirmās nepieciešamības preču cenas. Jo turklāt mūsu situācija ir uzslāņojusies arī pasaules konjuktūrai : Latvijas ekonomika ir piesaistīta Eiropas ekonomikai.

Kā zināms, mēs maz ražojam, bet daudz importējam. Bet importētie pārtikas produkti objektīvu iemeslu dēļ pieaug cenā, neatkarīgi no mūsu inflācijas. Pieaug arī naftas un gāzes cenas…
Vēl pirms 2–3 gadiem nopietni sociālie satricinājumi kaut kā nebija paredzami. „Lietussargu revolūciju” arī varētu izskaidrot ar pēdējos mēnešos piedzīvoto vilšanos.  

Tā saucamā vidējā klase, kas ir atguvusies pēc pēdējo sātīgo gadu eiforijas, ar šausmām ieraudzīja fantastiskos rēķinus. Jākonstatē : agrāk mēs visai vienaldzīgi skatījāmies Holivudas filmas, kurās galvenais varonis, saņēmis rēķinu lērumu, domāja : noslīcināties vai pakārties? Patlaban šāda dzīve kļūst par realitāti arī mums: milzum lielais rēķinu daudzums burtiski noslāpē. Bet tuvākajā laikā vairums iedzīvotāju izjutīs īstu sociālo šoku.

— Bet tad jau arī līdz „eksplozijai” nav tālu…

— Nu nē, sociālo eksploziju es neprognozēju. Tāds jau pēc savas dabas ir mūsu pacietīgais cilvēks. Toties otro emigrācijas vilni var paredzēt ar lielu varbūtības pakāpi. Cilvēkiem taču vajag kaut kur nopelnīt naudu, lai atmaksātu kredītus.

Ko tad darīt?

Vai katrs savā vietā kaut kā var ietekmēt situāciju?

- Komunālajā sfērā noteikti ir jāveido īpašnieku biedrību. Jo patlaban, kad cilvēks iet uz namu pārvaldi uzzināt, kādām vajadzībām tā tērē naudu, viņu vienkārši var pasūtīt tālāk. Bet kad atnāks cilvēks, kuru ir pilnvarojusi kopsapulce, tad tā ir pavisam cita lieta. Galu galā arī  nama iemītnieku vidū var atrasties cilvēki, kuri prot labi rēķināt.


Kas attiecas uz mūsu monstriem monopolistiem, tad šeit liels atbildības slogs gulstas uz Regulatoriem : viņiem ir detalizēti jāpārbauda jauno tarifu pamatotību. Nepieciešams profesionāls to vai citu uzņēmumu un pakalpojumu efektivitātes audits.

Ja valsts nav spējīga īstenot pagaidām joprojām savējo uzņēmumu kontroli, tad lai atbalsta konkurenci, bet nevis vairo monopolistus. Nu bet, ja varas pārstāvji to nedara, vēlētājiem tos būtu jāsoda. Jābalso nevis pēc principa «kurš pirms vēlēšanām daudz reklamē pats sevi », bet atkarībā no tā , cik daudz tika izdarīts tautas labā.

— Pirms pāris gadiem «bites» ar rīdzinieku atbalstu novērsa  «Rīgas Siltuma» nodošanu firmai  «Dalkija». Savādāk mēs jau sen būtu maksājuši par siltumu, kā par zeltu. Vai tagad neizdosies atkārtot šo mācību?

— 2005. gadā mēs savācām milzum daudz parakstu pret «RS» privatizāciju, un sabiedrības spiediens uz laiku neitralizēja vēlmi sagrābt lielo uzņēmumu. Tas kalpo par piemēru tam, kā sabiedrība, konsolidējoties, var aizstāvēt savas intereses.  

Jo valdošā elite konsekventi seko tautas reakcijai, vienu pēc otra rīkodama «testus» : ja cilvēki nepamanīja vienu nelietību, otru, tad turpmāk nelikumību skaits tikai pieaugs. Nevar likt cerības uz to, ka nesātīgais apstāsies pats, jo pieēdīsies līdz sātam. Pēc pieredzes mēs visi jau labi zinām, ka mūsu „stūrmaņiem” ir bezizmēra kuņģi…

 

 

Elīna Čujanova.  \"VESTI\", ¹47.

 

(no krievu valodas tulkojusi Irēna Ase)

Komentāri


Atlikuši simboli: