Galvenā lapa  -  Viedoklis


04.02.2009   Filmas beigas

Nu jau var oficiāli uzskatīt, ka Latvijas nacionālās neatkarīgās valsts pastāvēšanas laikam ir pienākušas beigas. Paldies visiem. Tāpat kā pagājušo reiz, 20.-40.-tajos gados, Latvijas politiskā elite izturēja tikai 20 gadus.

Lemšanas brīvība un atbildība, kas negaidīti uzvēlās šiem cilvēkiem uz pleciem pēc PSRS sabrukuma, viņus atklāti apgrūtināja, un turpmākajos gados tie darīja visu, ko vien varēja, lai pēc iespējas ātrāk atbrīvotos no šīs nastas. Tas bija redzams, vadoties no Latvijas valsts pastāvēšanas stratēģisko mērķu formulējumiem 90.-tajos gados. Galvenie no tiem – iestāšanās NATO un ES, laupīja Latvijai nozīmīgu daļu no tās neatkarības, bet toties noņēma no politiskās elites pleciem nozīmīgu daļu atbildības. Kad viss jau bija noticis, varas pārstāvji ar gandarījumu sāka runāt par to, ka pieņemamos lēmumus šo organizāciju ietvaros ir jāuztver, kā stihisku dabas parādību, kuru nevar ietekmēt, bet vienīgi mokas ciešot izpildīt.   

Pēc iestāšanās ES un NATO Latvijas politiskā elite tā arī nespēja noformulēt Latvijas valsts turpmākās pastāvēšanas mērķus. Varasvīru uzvešanās visnotaļ atgādināja sektas „Baltā brālība” adeptu likteni, kuri bija pasludinājuši precīzu pasaules gala datumu un, nolemtībā elsodami, steidzās to sagaidīt. Bet kad pasaules gals nebija iestājies, tie bija galīgi apjukuši un tā arī nespēja formulēt savas organizācijas jaunus pastāvēšanas mērķus.

Civilkodeksā ir tāds jēdziens, kā atzīšana par rīcībnespējīgu. Par tādu var atzīt cilvēku, kurš ar grūtībām uztver realitāti un sava psihiskā stāvokļa dēļ nav spējīgs adekvāti pieņemt lēmumus. Viņam tiek nozīmēta aizgādnība. Latvijas gadījumā šis process jau ir pārgājis nobeiguma stadijā. Par acīmredzamām lietām ir kļuvušas Latvijas politiskās elites rīcībnespējas atzīšana un ārējās pārvaldes ieviešana. Krīzes laikā neadekvātums bija progresējis tiktāl, ka aizgādnieki ir spiesti pieņemt lēmumu par nepieciešamību cieši ievīstīt pacientu trako kreklā, lai viņš pats sev nespētu nodarīt kādu kaitējumu.  

Ja mēs palūkosimies, kādas sfēras valdība kontrolē bez ārējās aizgādnības, tad tādu ir ļoti maz. Militārā sfēra viena no pirmām pārgāja starptautiskās administrācijas NATO veidolā kontrolē. Militārās misijas Afganistānā un Kosovā pat netiek apspriestas. Pavēles Latvijai dod īsas un precīzas, kā tas armijā ir pieņemts.  Tāda un tāda datumā noteiktā laikā ierasties, līdzās ņemot kādus pāris simtu zaldātu un finanšu apgādi tādos un tādos apmēros. Uzdot jautājumus nav vērts un tas ir lieki, jo šos jautājumus jau sen ir atrisinājuši gudri eksperti un politiķi ārpus valsts robežām, un Latvijai ir sagatavota uzticīgā klusējošā ieročnesēja Sančo Pansas loma.

Latvijas ārpolitika jau sen un cieši, kā lata kurss pie eiro, ir piesaistīta  amerikāņu ārpolitikai. Spilgtu izpausmi tam, ka šo principu svārstība notiek kopā ar ASV Valsts departamenta ģenerālo līniju, varēja vērot kara laikā Irākā. Latvijas Ārlietu ministrijas turpmākās uzvedības prognoze ir vienkārša , kā delna, un nav vērts zīlēt, lūkodamies maģiskajā kristāla lodē, lai saprastu, ka Latvijas ārpolitikas prioritātes sakarā ar ASV administrācijas maiņu tuvākajā laikā arī mainīsies.   

Ekonomiskā likumdošana, standarti un kvotas jau sen tiek regulētas Briseles līmenī. Latvijas ministri piedalās liktenīgo lēmumu pieņemšanā, bet drīzāk tādā lomā, kāda bija Vjetnamas kosmonautam no kādas vecas padomju laiku anekdotes par kopīgo lidojumu kosmosā. Kad pēc lidojuma vjetnamietim prasīja, kāpēc šim rokas vienos zilumos, viņš atbildēja, ka padomju biedri sita šim pa rokām, teikdami: «Neko neaiztiec, maita!».  Mūsu ministri neko arī neaiztiek un klusi sēž ES ministru padomes sēdēs. Bet pēc tam „uzpeld” pārsteigumi, par kuriem ir jāmaksā mūsu uzņēmējiem un nodokļu maksātājiem. Turklāt, vēlāk noskaidrojas, ka ES speciāli nebija vēlējusies mums kaitēt, vienkārši tās pārstāvjus neviens nebija informējis par mūsu specifisko situāciju.  

Krīzes rezultātā ārējā pārvaldījumā nonāk arī budžeta sastādīšana un nodokļi. Starptautiskā Valūtas Fonda eksperti jau iekārtojušies Latvijā uz ilgu laiku. Kreditoru apvienība jau tuvākajā laikā sāks iezīmēt valsts nākotnes orientieru robežas. Nacionālās valūtas likvidācija nozīmēta uz 2012.-2013. gadiem. Privātajā sfērā ir pabeigts pārejas process, kura rezultātā lielie uzņēmumi un bankas ir pārgājuši ārvalstu investoru rokās. Jau tuvākajā laikā tie sāks veidot jaunus politiskos spēkus, kuri pārstāvēs viņu intereses.  Tie, savukārt, uzsāks valsts pārvaldes attīrīšanu no bankrotējušo vietējo ekonomisko grupējumu pārstāvjiem.  

Ja tas tā turpināsies, tad drīzumā nacionālajā pārvaldē paliks vienīgi Dziesmu svētki, Valsts Valodas inspekcija un Okupācijas muzejs. Bet vietējie pārvaldītāji jau tagad cenšas iejusties vagara lomā vācu barona muižā. Kurš it visās lietās piekrīt baronam un cieš klusu, bet pēc tam aizmugurējā pagalmā nozākā viņa stulbumu un despotismu.

Vai ārēja pārvalde ir laba, vai slikta – uz šo jautājumu ir grūti atbildēt viennozīmīgi, iespējams, ka kaut kādā noteiktā etapā tā tomēr būs labāka, nekā bieži neadekvātā un nekompetentā vietējā personāla pārvalde. Tomēr, ilgtermiņa perspektīvā ir jāatceras, ka šī reģiona intereses aizskar starptautiskos ekspertus un ārvalstu valdības tikai tāpēc, ka šeit atrodas viņu valstu ģeopolitiskās intereses un viņu investoru kapitāli. Šeit dzīvojošo cilvēku problēmas viņus īpaši neuztrauc.

Neatkarīgās valsts pastāvēšanai ir nepieciešamas griba un prasme to pārvaldīt. Nepieciešamas gudrība, kompetence un stratēģiskā vīzija.  Ja valsts formāli eksistē, bet reāli no tās ir palikusi tikai ārējā čaula un pārvaldes funkcijas valsts jau sen ir deleģējusi ārvalstu administratoriem, tad nav ko uzdoties par „Holandes sieru” un  maldināt sevi un citus.  Tās vienkārši vairs nav. Esam izgāzušies ...

Juris Sokolovskis, jurists, LR 9.Saeimas deputāts no PCTVL

Komentāri


Atlikuši simboli: