Galvenā lapa  -  Viedoklis


19.03.2009   KĀDĒĻ MĒS NEATBALSTĪJĀM DOMBROVSKI?

Saeima apstiprināja jauno valdību. Latviešu Internets ir jūsmīgu atsauksmju pilns. Jaunais premjers Valdis Dombrovskis apstiprināšanas brīdī līdzinājās Latvijas Obamam. Tikai viņš nav melnādainais, un pat nav krievs. Bet ja salīdzināt uz viņa likto cerību augstuma līmeni, tad analoģija ir visai tuva. Tāpat kā jaunajam amerikāņu prezidentam, jaunieceltajam Latvijas premjeram ir uzdevums, kas augstāks par dzīvību, bet pie tam abiem līderiem pavisam nav atlicis laika. Amerikāņu prezidentam ir jāglābj pasaules ekonomika, bet Latvijas premjeram – jānotur Latvijas budžets tādos ietvaros, kādos starptautiskās organizācijas būtu ar mieru atbalstīt Latvijas ekonomiku. Ja abi līderi neattaisnos uz tiem liktās cerības, tad tie paši jūsmīgie mietpilsoņi, kuri tikko bija ar sajūsmu viņus sveikuši, „notiesās” gan vienu, gan otru bez kečupa un bez nožēlas. Obamas rīcībā ir vēl kāds gads, bet mūsu Dombrovska – ne vairāk par diviem mēnešiem. Lūk, es biju neviļus nosaucis viņu par «mūsu» un apstājos. Saukt Dombrovski par «mūsu līderi» nevar. Par viņa apstiprināšanu nobalsoja visas latviskās partijas, tai skaitā arī opozīcijā palikušās, bet «pret» uzstājās tikai divas Saeimas krieviskās partijas. Kādēļ tad krievi neatbalstīja «teicamnieku» un «tautas mīluli» Dombrovski? Pirmkārt, viņš mūsu atbalsta nebija lūdzis, jo viņam, tāpat kā visiem iepriekšējiem premjeriem, ir svarīgs vienīgi un tikai nacionālā vairākuma atbalsts. Pat atrasdamies uz valsts bankrota sliekšņa, viņš neriskēja atcelt valsts krievvalodīgās iedzīvotāju daļas ignorēšanas noteikumus. Otrkārt, jaunās valdības partijas, tā teikt, nostiprināja savu pretdabisko savienību, apslacīdami to ar asinīm. Bet ne jau ar savējām. Seno pagānu upurēšanas garā uz «veco korumpantu» un «jauno korupcijas apkarotāju» draudzības altāra tika ziedota … pensiju indeksācija. Dažiem tūkstošiem pensionāru tieši šo triju latu, kas tiks zaudēti atceltās pavasara indeksācijas dēļ, varētu pietrūkt, lai samaksātu par zālēm vai nopirktu pārtiku pēc tēriņiem par krasi pieaugušās maksas par komunālajiem pakalpojumiem. Jau vasarai tuvojoties daudzi no šiem ļaudīm būs miruši. Šo līdzpilsoņu dzīvības cena sastāda tikai kādus 10 miljonus ieekonomēto latu! Tā ir niecīga summa Latvijas četru miljardu lielajā budžetā, un tos varētu viegli ietaupīt, samazinot tikai uz pusi šā gada izdevumus Nacionālās bibliotēkas būvniecībai! Bet jaunā valdība speciāli bija organizējusi triecienu pa pensionāriem, lai aptraipītu visas valdošās koalīcijas partijas. Viņu vidū nebūs «netīro» un «tīro» - tagad viņus visus savstarpēji saistīs nelietība un nāve. Un tā nav nejaušība, ka «Tautas Partijas» deputātu acis mirdzēja no sajūsmas, kad viņu nesenie oponenti no «Jaunā Laika» ar dedzību aizstāvēja taupības uz pensionāru rēķina neizbēgamību no Saeimas tribīnes. Paņemdami valdības sastāvā nesenos latviskos opozicionārus, tautpartieši ieguva «sargsuņus», kuri apmaiņā pret sengaidīto varu trakā niknumā ir gatavi aizstāvēt jebkuru, pat visnetaisnīgāko viedokli. Turklāt, papildus morālajam aklumam, jaunajam premjeram Dombrovskim piemīt vēl kāds trūkums, kuru nosaka nevis viņa personiskās īpašības vai arī partijas «Jaunais Laiks» aprobežotība, bet gan pati izcelsme no latviskās politiskās elites kā tādas. Man gribētos dzīvot valstī, kur nacionālā mentalitāte veicina valsts pārvaldes panākumus. Bet Latvijā latviskās politiskās elites intelektuālās īpašības gluži pretēji kļūst par šķēršļiem sabiedrības progresam un labklājībai. Neatkarīgajā Latvijā bija vērojami tikai divi varasvīru tipi – vai nu zagļi, kas izmanto varu, lai personīgi iedzīvotos mantā, vai nu aprobežoti pakalpiņi, kuri visiem spēkiem cenšas saglabāt ne viņu radītās sistēmas stabilitāti. Liekas, ka Dombrovskis pieder pie otrās kategorijas. Viņš bija ienācis Latvijas varas struktūrās it kā salīdzis darbā pie Starptautiskā Valūtas Fonda vai Eirokomisijas, lai aizstāvētu šo starptautisko finanšu organizāciju intereses. Bet kur tad ir palikušas Latvijas vēlētāju intereses? Vai tad šobrīd pakļaušanos SVF sīko ierēdņu diktātam varētu uzskatīt par vienīgo pareizo uzvešanās taktiku? Dombrovski, kas spētu sacelties pret ārvalstu kapitāla diktātu, mēs vēl varētu atbalstīt, bet padevīgu kapitulantu – nekad. Autors: Miroslavs Mitrofānovs, Saeimas deputāts no PCTVL frakcijas

Komentāri


Atlikuši simboli: