Eiropas Parlaments ,
– ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 13. pantu, kurā Kopienai ir piešķirtas pilnvaras veikt attiecīgas darbības, lai cīnītos pret diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti,
– ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības, un Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, un ņemot vērā, ka abās šajās direktīvās ir aizliegta jebkāda tieša vai netieša diskriminācija rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ,
– ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. panta 1. punktu, kurā noteikts, ka ir aizliegta jebkāda veida diskriminācija, it īpaši diskriminācija dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpašību, valodas, ticības vai pārliecības, politisko vai jebkuru citu uzskatu dēļ, diskriminācija saistībā ar piederību nacionālai minoritātei, diskriminācija īpašuma, izcelsmes, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ,
– ņemot vērā dažādus ANO un Eiropas Padomes pieņemtos juridiskos dokumentus, kuros aizliegta diskriminācija attiecībā uz šajos dokumentos garantētajām tiesībām, un tostarp ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, Eiropas Padomes Vispārējo mazākumtautību aizsardzības konvenciju un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi,
– ņemot vērā Komisijas paziņojumuPadomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Nediskriminācija un iespēju vienlīdzība visiem – pamatstratēģija”,
– ņemot vērā tā 2005. gada 8. jūnija rezolūciju par minoritāšu aizsardzību un diskriminācijas novēršanas politiku paplašinātajā Eiropā,
– ņemot vērā tā 2005. gada 28. aprīļa rezolūciju par romu stāvokli Eiropas Savienībā,
– ņemot vērā 2006. gada 18. janvāra rezolūciju par homofobiju Eiropā,
– ņemot vērā pamattiesību ekspertu tīkla sagatavoto ikgadējo ziņojumu par 2004. gadu un šā tīkla tematisko ziņojumu par minoritātēm, kas publicēts tajā pašā gadā,
– ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,
– ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu,
A. tā kā diskriminācijas novēršana ir būtiska integrācijas politikas sastāvdaļa, kas nodrošina sociālo kohēziju, un svarīgs līdzeklis, lai izskaustu sociālo atstumtību;
B. tā kā diskriminācija lielā mērā rodas nezināšanas dēļ un ar šo nezināšanu saistītās bailēs no personas, kas ir citāda, un tā kā tas nozīmē, ka vispirms šīs problēmas cēloņi jānovērš ar mērķtiecīgiem pasākumiem, kuri paredz jau kopš bērnības veicināt iecietību un dažādību; šajā sakarā atgādinot, ka liela nozīme var būt programmu Socrates, Leonardo un Jeunesse izmantošanai;
C. tā kā Eiropas Rasisma un ksenofobijas uzraudzības centrs uzskata, ka valsts iestāžu izplatītā praktiskā informācija par nediskrimināciju valstu mērogā joprojām ir ierobežota un ka tā plašākā apjomā jāsniedz mērķa grupām, kā arī šīs grupas atbalstošajām NVO; tā kā valdībām noteiktāk jāatzīst, ka vietējām un reģionālām iestādēm, kā arī pilsoniskai sabiedrībai jābūt efektīviem partneriem rasu diskriminācijas izskaušanā, un tām jāatbalsta visi politiskie mērķi, kas paredz novērst jebkādu diskrimināciju;
D. tā kā Pamattiesību hartas 21. pantā, kas iekļauts Konstitucionālā līguma II-81. pantā, daudz plašāk nekā EK līguma 13. pantā ir uzskaitīti diskriminācijas iemesli, proti, diskriminācija ādas krāsas, sociālās izcelsmes, ģenētisko īpašību, valodas, politisko vai jebkuru citu uzskatu dēļ, diskriminācija saistībā ar piederību nacionālai minoritātei, diskriminācija īpašuma un izcelsmes dēļ; paužot nožēlu jo vairāk tāpēc, ka šo izvērstāko koncepciju konkrētos gadījumos neīsteno kā juridiski saistošu;
E. tā kā ekspertu tīkls nesen atgādināja, ka, īstenojot tiesību aktus, kas pieņemti, pamatojoties uz EK līguma 13. pantu, dalībvalstīm jāuzņemas saistības ievērot vispārējos Kopienas tiesību aktu principos ietvertās pamattiesības, tostarp Eiropas Savienības Pamattiesību hartā minētās tiesības, brīvības un principus;
F. apzinoties, ka, likumdošanas procesā dažiem diskriminācijas veidiem veltot lielāku uzmanību, tiek radīta zināma diskriminācijas iemeslu hierarhija, kam nevajadzētu notikt;
G. atgādinot, ka diskriminācijas jēdzienu izprot dažādi un atkarībā no šīs izpratnes to attiecina uz indivīda vai sabiedrības dzīvi, kā arī atgādinot, ka indivīda pilsoņu tiesību aizsardzību neīsteno ar tiem pašiem pasākumiem kā aizstāvot indivīdu grupu intereses;
H. tā kā, pirms lemt par to, vai tiesību aktos ir jāveic grozījumi un – apstiprinoša lēmuma gadījumā – kā tas jādara, ir svarīgi definēt, ko nozīmē “labvēlīga rīcība”; tā kā labvēlīga rīcība aptver pasākumus nevienlīdzības un diskriminācijas novēršanai un tā kā tas ir līdzeklis, lai veicinātu iedzīvotāju vienlīdzīgu pārstāvību jomās un līmeņos, kur ir svarīgi, lai sabiedrība kopumā būtu pārstāvēta taisnīgi; uzsverot, ka šo jēdzienu nevar ierobežoti piemērot nodarbinātībai un ka tas lietojams plašāk, ne tikai saistībā ar dzimumu līdztiesību;
I. tā kā ar izglītību, kas veicina mieru, nevardarbību un starpkultūru dialogu, ir jāsekmē kultūra, kurā nav diskriminācijas;
J. apzinoties, ka, cenšoties izgaisināt senu netaisnību vai diskrimināciju, var izrādīties, ka kādu laiku ir jāizmanto labvēlīgi pasākumi, kas saistīti ar taisnīguma jēdziena tālredzīgu koncepciju un kas var būt ļoti dažāda veida; atgādinot, ka kvotu noteikšana jāuzskata par galēju pasākumu, kuru var piemērot tikai saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas praksi, ievērojot proporcionalitātes principu;
K. tā kā attiecībā uz dažām sabiedrības grupām, kuras atrodas sevišķi nelabvēlīgos apstākļos vai kuru tiesības netiek ievērotas, ir jāparedz labvēlīgi pasākumi, proti, īpaši tiesību akti, lai šādi cilvēki varētu integrēties un šādā veidā aktīvi piedalīties sabiedrības dzīvē un tādējādi ietekmēt lēmumus, kas uz viņiem attiecas;
L. pievēršot uzmanību tam, ka dažās dalībvalstīs viens no rasu segregācijas veidiem ir īpašu klašu veidošana romu bērniem vai viņu ievietošana garīgi atpalikušām personām paredzētās iestādēs un ka steidzami ir vajadzīga rasu diskriminācijas novēršanas politika;
M. tā kā Vispārējās konvencijas Konsultatīvā komiteja mudina veikt labvēlīgus pasākumus sevišķi nelabvēlīgos apstākļos esošo minoritāšu pārstāvju atbalstam;
N. tā kā ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja uzskata, ka valstīm, kas noslēgušas Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, ir pienākums sniegt atbilstīgu prioritāru aprūpi cilvēkiem ar invaliditāti, lai sasniegtu mērķus par visu attiecīgo personu neierobežotu dalību un vienlīdzību sabiedrībā;
O. tā kā Eiropas Rasisma un ksenofobijas uzraudzības centrs atgādina, ka rasisma problēmas patieso apmēru un raksturu joprojām ir grūti novērtēt, jo daudzās dalībvalstīs nepastāv ne oficiāla, ne neoficiāla datu vākšana, vai tā ir neefektīva;
P. tā kā Eiropas Rasisma un ksenofobijas uzraudzības centrs uzsver, ka, nepastāvot oficiālai statistikai par etnisko, nacionālo un reliģisko piederību, būs grūti noteikt diskriminācijas patieso apmēru un sekmīgi izstrādāt tās izskaušanas politiku; tā kā nav pietiekamu statistikas datu, lai pierādītu un novērtētu diskrimināciju, nav iespējams izstrādāt nediskriminācijas stratēģiju, kuras pamatā būtu arī konstruktīvi pasākumi šo nelabvēlīgo grupu labā;
Q. tā kā Kopienas līmenī personas datu apstrādi reglamentē Direktīva 95/46/EK un tā kā saskaņā ar ekspertu tīkla viedokli nepastāv pretrunas starp personas datu aizsardzību un diskriminācijas uzraudzību, izmantojot statistikas līdzekļus, ciktāl šādas uzraudzības mērķis ir panākt labāku izpratni par atsevišķu grupu pārāk lielu vai pārāk mazu pārstāvību konkrētās nozarēs vai atsevišķos līmeņos un konstatēt panākto attīstību, lai noteiktu, kā jārīkojas, un izraudzītos visefektīvāko rīcības veidu;
R. tā kā, lai konstatētu netiešu diskrimināciju, ko nepārprotami aizliedz Kopienas tiesību akti, ir jābūt iespējai izmantot ticamus statistikas datus, tostarp attiecībā uz atsevišķām grupām ar raksturīgām iezīmēm; tā kā, ja statistika nav pieejama, netiešās diskriminācijas potenciālajiem upuriem trūkst būtiska līdzekļa, lai panāktu savu tiesību atzīšanu;
S. uzsverot, ka to pazīmju interpretācija, kuras dod iespēju secināt, ka pastāv tieša vai netieša diskriminācija, notiek saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem vai valsts praksi un ka pašreiz dalībvalstu ziņā ir statistikas datu kā pierādījumu daļas izmantošana, lai konstatētu netiešu diskrimināciju, un ka tas rada ne tikai zināmas atšķirības, bet arī liedz iespēju uzrādīt atsevišķus diskriminācijas veidus valstīs, kurās šādu praksi neatzīst,
T. uzsverot, ka vienlīdzība un tiesības dzīvot no diskriminācijas un rasisma brīvu dzīvi ir tādas sabiedrības pamatprincipi, kuras locekļi ir pilnībā integrēti; tā kā Eiropas Savienības politikas virzieniem integrācijas un diskriminācijas jomā jābūt savstarpēji saskaņotiem; tā kā, ievērojot dalībvalstu tradīcijas un kultūras normas, “integrācijas” pamatā jābūt tādai vispārējai pieejai, kādu dalībvalstis pieņēma 2004. gadā pasludinātajos Integrācijas politikas kopējos pamatprincipos,
Vispārīgi apsvērumi
1. uzskata, ka ne tikai juridisko līdzekļu un tiesiskās aizsardzības līdzekļu, bet arī diskriminācijas novēršanas pamatā jābūt izglītībai, paraugprakses un tādu kampaņu veicināšanai, kuru mērķis ir sabiedriskā doma, kā arī jomas un nozares, kurās notiek diskriminācija; uzsver, ka diskriminācijas novēršanas pamata jābūt sociālo, ka arī ekonomisko seku izpratnei, kas jāizplata visu līmeņu, tostarp vietējā un reģionālā līmeņa, pārvaldes iestādēm un NVO, kuras dalībvalstīm plaši jāiesaista savā diskriminācijas novēršanas politikā;
2. uzskata, ka būtiski ir nepārprotami definēt, kas ir “labvēlīga rīcība”, un uzsvērt, ka labvēlīga rīcība nenozīmē pozitīvu diskrimināciju; norāda, ka konkrēti labvēlīgas rīcības piemēriem var būt, piemēram, darbā pieņemšanas politikas un prakses pārskatīšana, lai apzinātu un novērstu rīcību, kura rada diskrimināciju; tādu pasākumu veikšana, kas nelabvēlīgos apstākļos esošu grupu uzmanību pievērš konkrētām iespējām; mērķu izvirzīšana, lai uzlabotu nelabvēlīgos apstākļos esošu grupu pārstāvību darba ņēmēju vidū, vai tāda atbalsta sniegšana šīm grupām, kurš tām palīdzētu piedalīties sabiedrības dzīvē kopumā;
3. uzskata, ka tas nozīmē apkopot dalībvalstīs īstenoto labo praksi diskriminācijas novēršanas jomā – praksi, kas dažās dalībvalstīs ir aptverošāka, izteiktāka un balstās uz stingrākiem pamatiem nekā citās, – un nodrošināt tās izplatīšanu salīdzinošās novērtēšanas procesā; uzskata, ka šajā sakarā būtu lietderīgi pastiprināt par diskriminācijas novēršanu atbildīgo valsts iestāžu tīklu (Equinet ) un ka jāmudina visas dalībvalstis tajā iesaistīties, uzskata, ka šo informācijas apkopošanas un izplatīšanas, koordinācijas un ierosmju izstrādes uzdevumu ar laiku var uzticēt Pamattiesību aģentūrai;
4. atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu 2007. gadu pasludināt par Eiropas Iespēju vienlīdzības gadu un pauž cerību, ka tas veicinās izpratni par dažādiem diskriminācijas veidiem un vairāku iemeslu radītu diskrimināciju, kā arī palielinās informētību par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem; tomēr cer, ka turpmāk šādu iniciatīvu sagatavošana sāksies agrāk; vēlreiz apstiprina savu nostāju, ka Komisijai un dalībvalstīm ir jāgarantē vienāda attieksme pret visiem diskriminācijas veidiem, kā arī atgādina Komisijai tās solījumu un apņemšanos vērīgi uzraudzīt šo problēmu un sniegt Parlamentam ziņojumu; joprojām pauž nožēlu, ka, ņemot vērā diskriminācijas novēršanas svarīgumu, 2007. gada pasākumiem ir piešķirts pārāk maz līdzekļu; tā kā viens no starpkultūru dialoga mērķiem ir diskriminācijas novēršana, aicina, lai Eiropas Starpkultūru dialoga gadā (2008. g.) turpinātu pasākumus, kas sākti saistībā ar 2007. gadu;
5. aicina Komisiju veicināt izglītību, kas sekmē mieru un nevardarbību, kā arī tādu pedagoģiju, kura vērsta uz starpkultūru dialogu;
6. uzskata, ka pēc datu apkopošanas dalībvalstis netiek kavētas īstenot pasākumus tādu noteiktu iedzīvotāju grupu interesēs, kuras nav minētas EK līguma 13. pantā un kuras pieder iedzīvotāju kategorijām, kas pakļautas augstam sociālās atstumtības riskam, piemēram, personas, kuras atveseļojas pēc vielu lietošanas pārtraukšanas, izveseļojušies narkomāni un bijušie ieslodzītie, t.i., personas, kuras no jauna integrējas sabiedrībā;
7. pauž nožēlu, ka Pamattiesību harta nav padarīta par juridiski saistošu dokumentu, un pieprasa šo situāciju labot; pieprasa, lai Komisija, stingri un regulāri pārbaudot savu tiesību aktu un reglamentējošo aktu atbilstību Pamattiesību hartai, īpaši censtos atklāt jebkāda veida tiešu, bet vēl vairāk netiešu diskrimināciju, kas, īstenojot šos aktus, varētu rasties attiecībā uz dažādām personu kategorijām; uzskata, ka Komisijai, lai nodrošinātu visu savu ģenerāldirektorātu konsekventu politiku, jebkurš likumdošanas priekšlikums ir jāizvērtē no diskriminācijas ietekmes viedokļa; uzskata, ka Pamattiesību aģentūrai jābūt plaši iesaistītai šajā sakarā veiktajos ietekmes pētījumos;
8. ir vienisprātis ar Komisiju, ka, cenšoties novērst acīmredzamo nevienlīdzību, kam piemīt “endēmisks” vai “strukturāls”, proti, “kulturāls” raksturs, un atjaunot nopietni apdraudētu līdzsvaru, var izrādīties, ka atsevišķos gadījumos uz laiku ir jāatsakās no vienlīdzības koncepcijas, kuras centrā ir indivīds, par labu “distributīvai tiesībaizsardzībai” (“distributive justice”), kuras centrā ir konkrēta grupa, paredzot tā sauktos labvēlīgos pasākumus;
9. uzsver, ka jēdzieni “labvēlīga rīcība” vai “apstiprinoša vienlīdzība”, vai arī “distributīva tiesībaizsardzība” ietver to pašu realitāti, kuras pamatnostādne ir atzīt, ka atsevišķos gadījumos diskriminācijas efektīva novēršana paredz varas iestāžu aktīvu iejaukšanos, lai atjaunotu nopietni apdraudētu līdzsvaru; uzstāj, ka šādu iejaukšanos nedrīkst pielīdzināt kādam diskriminācijas veidam, pat ne “labvēlīgam”, un ka labvēlīgas rīcības jēdzienu nedrīkst vienkāršot līdz kvotu idejai; atgādina, ka šie pasākumi var īstenoties visdažādākajos veidos, piemēram, kā garantētas darbā pieņemšanas intervijas, prioritāras iespējas iegūt konkrētu izglītību, kas dod iespēju strādāt noteiktā profesijā, kurā atsevišķas kategorijas ir maz pārstāvētas, tā var būt darba piedāvājumu izplatīšana pirmām kārtām noteiktās kopienās vai arī profesionālās pieredzes, ne tikai diplomu ņemšana vērā;
10. norāda, ka vienlīdzīgas attieksmes princips neliedz dalībvalstīm atstāt spēkā vai ieviest īpašus pasākumus, kuru mērķis ir novērst vai kompensēt ierobežojumus, kas saistīti ar kādu no EK līguma 13. pantā minētajiem diskriminācijas iemesliem, un pieprasa šos īpašos pasākumus attiecināt uz visām jomām, kurās ir konstatēti nopietni vienlīdzības pārkāpumi, kad ir runa par izglītību, veselības aprūpi, mājokli, piekļuvi precēm un pakalpojumiem vai jebkuru citu jomu;
11. apzinās, ka zems atsevišķu grupu pārstāvības līmenis dažās amatu kategorijās var radīt pretēju rezultātu, šīm grupām neuzdrošinoties censties iegūt zināšanas, kas vajadzīgas, lai iegūtu attiecīgās darbavietas, un tādējādi veidojas apburtais loks; tāpēc etnisko minoritāšu un darba tirgus augsta līmeņa darba grupai, kurai 2006. gada beigās jāsniedz ziņojums, īpaši iesaka pievērst uzmanību šai problēmai un radīt apstākļus, lai dotu iespēju visām jebkura vecuma personu kategorijām, sākot no bērnības, iegūt visu veidu un visu līmeņu izglītību un arodmācības, un, ja vajadzīgs, paredzot labvēlīgus pasākumus, lai dotu iespēju nelabvēlīgā situācijā esošām grupām iekļauties skolu izglītības, augstākās vai profesionālās izglītības ciklos, ko tās nevarētu izdarīt bez šiem pasākumiem;
12. aicina dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, izveidot administratīvu struktūru, kura valsts līmenī specializējas vienlīdzības nodrošināšanas un diskriminācijas novēršanas jomā; uzstāj, ka tai jābūt neatkarīgai un tai jāpiešķir nepieciešamie līdzekļi, lai tā spētu atbalstīt diskriminācijas upurus viņu juridiskajos pasākumos; uzskata, ka šai struktūrai jābūt apveltītai arī ar izmeklēšanas pilnvarām lietu izskatīšanai; uzskata, ka jebkāda šādu struktūru ietekmes mazināšana jāvērtē kā pretdiskriminācijas direktīvu nepareiza īstenošana; aicina Komisiju rūpīgi izvērtēt situāciju dalībvalstīs attiecībā uz šo jautājumu, it īpaši Polijas valdības lēmumu likvidēt Vienlīdzības jautājumos pilnvarotā pārstāvja biroju – iestādi, kuras uzdevums ir novērst diskrimināciju un veicināt vienlīdzību visiem, kā norādīts ES Pamattiesību neatkarīgo ekspertu tīkla 2005. gada pārskatā;
Statistikas datu apkopošana
13. uzskata, ka Direktīva 95/46/EK, kas nebūt nerada šķēršļus tādu datu vākšanai, kuri attiecas arī uz etnisko izcelsmi un reliģisko piederību, nodrošina nepieciešamo un vēlamo aizsardzību pret jebkādām ļaunprātībām, izmantojot statistikas nolūkā savāktos slepenos datus;
14. uzskata, ka, neraugoties uz kultūras, vēsturiskajiem vai konstitucionālajiem apsvērumiem, informācijas vākšanai par minoritāšu un nelabvēlīgos apstākļos esošu grupu stāvokli ir nopietnas sekas un to politikas virzienu un tiesību aktu pamatā, kuru mērķis ir diskriminācijas novēršana, ir jābūt precizētai informācijai;
15. uzskata, ka 29. panta darba grupai, kura izveidota saskaņā ar Direktīvu 95/46/EK, būtu jāsniedz atzinums, lai precizētu minētās direktīvas noteikumus, kas var kavēt tādu statistikas datu sagatavošanu, kuri attiecas uz atsevišķām personu kategorijām, un tādā veidā nodrošinot arī vienotu interpretāciju visās dalībvalstīs;
16. vērš uzmanību uz to, ka gadījumā, kad personas dati ir sniegti anonīmi statistikas vajadzībām, šādā statistikā esošo informāciju vairs nevar uzskatīt par personas datiem; atgādina, ka ir arī drošas metodes, kurās ir ievērots anonimitātes princips, kuras tradicionāli tiek izmantotas sociālajās zinātnēs un kuras ļautu izveidot statistiku, kam pamatā ir par slepeniem uzskatīti kritēriji;
17. ar gandarījumu atzīmē, ka Komisija ir iecerējusi sadarbībā ar valstu iestādēm un citām ieinteresētajām pusēm izstrādāt statistikas instrumentus diskriminācijas seku izvērtēšanai; ar interesi gaida, kad tiks publicēta rokasgrāmata par 2006. gadā paredzēto datu vākšanu;
18. atgādina, ka netiešas diskriminācijas jēdziens ir būtiski saistīts ar kvantitatīvajiem kritērijiem un tāpēc statistikas datu apkopošanu pēc konkrētiem rādītājiem nav lietderīgi kavēt, atsaucoties uz tiesību aktiem par personas datu aizsardzību, jo bez šādas statistikas nav iespējams pierādīt netiešu diskrimināciju;
19. uzskata, ka, vēloties efektīvi novērst jebkāda veida netiešo diskrimināciju un tādējādi pareizi transponēt diskriminācijai veltītās Kopienas direktīvas, kas nepārprotami aizliedz šādu rīcību, ir svarīgi, lai būtu atļauts izmantot pierādījumus, kuru pamatā ir statistikas dati;
20. aicina dalībvalstis un, ja vajadzīgs, reģionālās un vietējās iestādes pilnveidot savas statistikas metodes tādējādi, lai iegūtu datus par nodarbinātību, mājokli, izglītību un ienākumiem katrā tādu personu kategorijā, kuras varētu būt pakļautas diskriminācijai EK līguma 13. pantā minēto kritēriju dēļ;
21. vērš uzmanību uz to, ka, lai kāda persona kā aizsargātai grupai piederīga varētu izmantot labvēlības režīmu, ir jābūt iespējai viņu identificēt, kas nozīmē, ka jābūt pieejamiem slepenajiem datiem par viņu; atgādina, ka šie dati jāapstrādā saskaņā arī ar tiesību aktiem par personas datu apstrādi un Vispārējās mazākumtautību aizsardzības konvencijas 3. panta 1. punktu;
Nepieciešamība papildināt tiesību aktus
22. pauž patiesu nožēlu, ka, neraugoties uz Eiropas Parlamenta atkārtotām prasībām, Komisija neparedz šajā posmā izstrādāt vispārēju tiesību aktu par diskriminācijas novēršanu; atgādina, ka tiesību aktu uzlabošana nenozīmē tikai to, ka jāatceļ lieki tiesību akti, bet arī to, ka ir jāizstrādā tiesību akti, kas sniedz atbildi uz Eiropas Parlamenta spēcīgajiem politiskajiem signāliem; neatlaidīgi prasa, lai līdz 2007. gada pirmā pusgada beigām tiktu iesniegts jauns tiesību akts, kurā būtu vēlreiz apkopoti EK līguma 13. pantā minētie diskriminācijas iemesli un kura darbības joma būtu tāda pati kā Direktīvai 2000/43/EK;
23. aicina dalībvalstis, tām izstrādājot tiesību aktus, pienācīgi ņemt vērā dažādos diskriminācijas iemeslus, kas norādīti Pamattiesību hartas 21. pantā, lai tādējādi šie tiesību akti iegūtu uzticamību, ko līdz šim ir mazinājis to juridiski nesaistošais raksturs;
24. mudina dalībvalstis bez iebildēm vai ierobežojošiem paziņojumiem uzņemties konkrētas saistības saskaņā ar līgumiem par cilvēktiesībām nediskriminācijas, kā arī minoritāšu un citu mazāk aizsargātu grupu pārstāvju aizsardzības jomā un ar vislabākajiem nodomiem ievērot šīs saistības;
25. uzskata, ka tradicionālajām nacionālajām minoritātēm steidzami ir vajadzīgs normatīvais pamats efektīvai līdzdalībai lēmumu pieņemšanas procesā, kas attiecas uz to identitāti, un ka tās ir jāaizsargā ar dažādām pašpārvaldes vai autonomijas formām, lai likvidētu dubultos standartus, kurus rada, no vienas puses, Kopenhāgenas kritēriji un, no otras puses, pilnīgs noteikumu trūkums dalībvalstīs;
26. aicina Komisiju aktīvi pildīt saistības, kuras tai rodas kā Līgumu uzraudzības iestādei, un veikt steidzamus pasākumus pret dalībvalstīm, kas nav transponējušas EK tiesību aktus, kuros, pamatojoties uz EK līguma 13. pantu, ir noteikts diskriminācijas aizliegums, it īpaši Direktīvas 2000/43/EK un 2000/78/EK; atgādina, ka Eiropas Kopienas Tiesa jau ir konstatējusi, ka dažas dalībvalstis nav īstenojušas pretdiskriminācijas direktīvas, un aicina tās nekavējoties rīkoties, lai izpildītu savus pienākumus; uzskata, ka pret jaunajām dalībvalstīm, kuras nav transponējušas pretdiskriminācijas direktīvas, par EK tiesību pārkāpšanu jāierosina pārkāpumu tiesvedība tādā pašā veidā, kā tas notiek pret vecajām dalībvalstīm; aicina Komisiju steidzami pārbaudīt to likumu kvalitāti un saturu, ar kuriem īsteno pretdiskriminācijas direktīvas, tostarp pamatojoties uz ziņojumiem par diskriminācijas novēršanu, kurus sagatavojis neatkarīgu ekspertu tīkls, un steidzami celt Eiropas Kopienas Tiesā prasību pret dalībvalstīm, kas nav transponējušas tās pareizi;
27. aicina Komisiju, kad tā nākamreiz pārstrādās tiesību aktus par diskriminācijas novēršanu, īpaši pievērsties problēmām, kas saistītas ar diskrimināciju dažādu iemeslu dēļ, un problēmām, kuras saistītas ar segregāciju, kas uzskatāma par vienu no diskriminācijas veidiem, kā arī pārskatīt netiešās diskriminācijas jēdzienu, atļaujot nepārprotami to pierādīt ar diskriminācijas statistiku;
28. norāda, ka jaunajai Pamattiesību aģentūrai, kam darbība jāsāk 2007. gadā, jādarbojas ciešā saistībā ar jaunajiem pretdiskriminācijas tiesību aktiem un ka tai Eiropas Savienības politisko lēmumu pieņēmējiem ir jāsniedz aktuāla, konsekventa, uzticama, vispārēja un atbilstoša informācija, kura viņiem vēlāk ļaus izstrādāt atbilstīgu politiku un tiesību aktus; uzskata, ka, ņemot vērā bažas par šīs aģentūras lomu un uzdevumiem, ir ļoti svarīgi, lai tā atbalstītu Eiropas Savienības diskriminācijas novēršanas politiku un nozīmīgi darbotos šajā jomā;
29. aicina Padomi pieņemt Komisijas priekšlikumu Padomes Pamatlēmumam par rasisma un ksenofobijas apkarošanu, ar ko izveido sistēmu rasistisku un ksenofobisku pārkāpumu atzīšanai par noziedzīgu nodarījumu, jo, pieņemot šādu lēmumu, uzlabotos vajadzīgo datu vākšana par vardarbību un rasistiskiem noziegumiem visā Eiropas Savienībā; uzskata, ka šajā pamatlēmumā ir skaidri jāizvērtē homofobija, antisemītisms, islāmfobija un citi fobiju vai naida veidi etniskās piederības, rases, seksuālās orientācijas, reliģiskās piederības vai citu iracionālu iemeslu dēļ;
30. mudina Komisiju iesniegt priekšlikumus, kas aizliedz diskrimināciju, ar kuru ikdienā saskaras homoseksuāli pāri – neatkarīgi no tā, vai viņi dzīvo laulībā vai reģistrētās partnerattiecībās -, it īpaši, kad viņi īsteno savas tiesības brīvi pārvietoties, kuras noteiktas Eiropas Savienības tiesību aktos; prasa, lai savstarpējās atzīšanas principu piemērotu arī šajā jomā;
31. uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.
Redakcijas piebilde: Rezolūcijas projektu sagatavoja un par dokumentu ziņoja deputāte T. Ždanoka. Eiroparlamenta mājaslapā ir pieejami viņas sagatavotais un debatēs par rezolūciju. Galīgais teksts ar atsaucēm uz citiem dokumentiem pieejams .
