PCTVL OTRĀ PIEDZIMŠANA

523

Politiskās apvienības PCTVL iepriekšējā “izdevuma” vājums slēpās tajā, kas no pirmā acu uzmetiena šķita par tās stipro pusi – populārajos līderos Jānī Jurkānā un Alfrēdā Rubikā – “labestīgajos latviešos”, kuri bija izpratuši krievvalodīgo iedzīvotāju problēmas un sniedza tiem draudzīgo roku. Toties tad, kad šie iedzīvotāji garīgi sasparojās un devās pretī uzvarām, tie paši līderi lika šiem cilvēkiem kāju priekšā, un kritiens izrādījās visai sāpīgs.

Patlaban ir kļuvis skaidrs, ka kļūdains ir ne tikai atbalsts uz konkrētajiem Jurkānu un Rubiku, bet uz jebkuru cilvēku, kurš kā politiķis veidojās vidē, kurā par aksiomu bija kļuvusi latviešu dominēšanas Latvijā nepieciešamība. Tāda vide pastāvēja gan LTF, kurā darbojās Jurkāns, gan LKP, kuras funkcionārs bija Rubiks. Savas tautas uzticamie dēli, viņi nespēja ilglaicīgi vadīt politisko kustību, kuru viņu tauta nodēvēja par naidīgu. Ir lieliski, ka nedz Jurkāns, nedz Rubiks nepieprasa tautas vairākuma, kurš tos nicina kā iepriekš, pretmīlestību. Tēvijas mīlestība, lai gan pēc mūsu uzskata tā ir izprasta nepareizi, nav tāda lieta, kurai ir nepieciešamas pretjūtas. Tas ne reizi vien ir apstiprinājies vēstures gaitā.

Apvienībā PCTVL ievietotās “mīnas” būtība bija sekojoša. Lielākā daļa partijas biedru un vēlētāju par pašu galveno uzskatīja krievvalodīgo iedzīvotāju nevienlīdzības problēmu. Cienīdami līderus un cēlos centienos piesaistīt latviešu vēlētāju balsis PCTVL programmu papildināja tā saucamā ekonomiskā sadaļa. Jo kuru tad atstās vienaldzīgu skaistās frāzes: “labāk būt bagātam un veselam, nevis nabagam un slimam”? “X” stundā līderi paziņoja, ka tieši šī ekonomiskā sadaļa arī ir visnozīmīgākā, un aizveda sev līdzi partijnieku masas, kas nebija spējīgas pretoties.

Tādēļ ļoti svarīga nozīme ir tam faktam, ka par jaunās partijas vadītājiem kļuva un – attiecīgi, TSP un LSP deputāti, kuri arī savā iepriekšējā darbībā daudz dedzīgāk par saviem kolēģiem aizstāvēja nevis partijas programmas burtu, bet gan tās garu. ( Atcerēsimies Kabanova avīžrakstus un Plinera cīņu par krievu skolām.)

Patlaban, pēc viņu abu aiziešanas, palikušajiem partijas biedriem ir jāizdara izvēli, vai saglabāt uzticību partijas statūtiem un partijas programmai. Citiem vārdiem runājot, vajag izvēlēties, kas ir svarīgāks: tas, ko esi solījis vadītājiem, vai arī tas, ko esi solījis vēlētājiem. Acīmredzami, ka nebūs pārāk daudz pazīstamu politiķu, kuri sekos Plinera un Kabanova piemēram, jo partijas vadība ir tuvu un lamājās, bet tauta ir tālu un klusē. Bet neizlēmīgos sagaida fiasko.

Vecā apvienība PCTVL ne vienmēr teica to, ko vajag, bet vienmēr darīja tā, kā vajag. Viņa bija vienīgā, un vēlētājiem nebija citas izvēles. Jaunā PCTVL dara to pašu un pie tam vēl droši saka to, ko domā. Bet ar PCTVL konkurē partijas, kuras ir gan mazrunīgas , gan bezdarbīgas.

Domājams, ka LSP gals pienāks daudz ātrāk: tai aiz dvēseles ir tikai Rubika autoritāte, kurš ar laiku jaunāks nekļūs. TSP tuvākajās Eiroparlamenta un Rīgas domes vēlēšanās var “izvilkt” tikai populārās personības: pirmā gadījumā Boriss Cilevičs un otrajā – Sergejs Dolgopolovs, ja tikai pēdējais nenolems šķirties no politiskajiem invalīdiem un neizveidos savu partiju. Toties jau nākošajās 2006. gada Saeimas vēlēšanās iespējams, ka PCTVL vienatnē pārstāvēs krievvalodīgos iedzīvotājus. Bet atšķēlušies spārni nespēs pārvarēt 5 procentu barjeru.

Viss notikušais tikai apstiprināja veco patiesību: vienīgi konkurence ir progresa virzītājspēks. Saskaroties ar tiešu nodevību, PCTVL spēja tikt vaļā no divkosības savās nostādnēs – palasiet jauno “Līdztiesības” programmu, kurā viss ir pateikts atklāti un skaidri. Tagad krievvalodīgajiem Latvijas iedzīvotājiem ir sava partija, uz kuru viņi var droši paļauties.

Share: