2005. gada 12.martā notika kārtējās pašvaldību vēlēšanas. PCTVL šajās vēlēšanās startēja 20 Latvijas pašvaldībās. Tādejādi tika pārspēts 2001. gada rezultāts, kad daudz labvēlīgākos ārējos apstākļos (praktiski nebija konkurences starp “krievu partijām”) apvienības saraksti tika izvirzīti tikai 12 pilsētās. Šoreiz ar iniciatīvu veidot savus sarakstus pilsētās un pagastos uzstājās pārsvarā vietējie partijas biedri un atbalstītāji. Priekšvēlēšanu kampaņas gaitā partijas vadībai nenācās mākslīgi organizēt deputātu kandidātu “rašanos”.
Pārvarēdama 2002.-2003. gadu šķelšanās un nodevības, pret Izglītības reformu vērsto masu protesta akciju laikā (2003.-2004.g.g.) atjaunojot un nostiprinot uzticību sev, PCTVL skaidri pozicionēja sevi kā Latvijas krievvalodīgās kopienas pamatpartija, kura morāli pārspēj visas pārējās valsts krievu un kreisās partijas. Gan draugi, gan ienaidnieki atzina PCTVL stabilitāti. Nacionālajā līmenī šī partija kļuva par valsts politiskā spektra noturīgo daļu.
Pašai partijai apstākļi, kuri izveidojās šajās vēlēšanās, bija visai cerīgi. Pagājušo gadu masu protesta akcijas iesaistīja politikā ievērojamu daudzumu godīgu un apdāvinātu cilvēku. Viņi iedvesa jaunus spēkus daudzās reģionālajās nodaļās. Tomēr bija arī zaudējumi. Pakļaujoties nacionālistiskās preses spiedienam, valdība atteicās piešķirt pilsonību Jurijam Petropavlovskim (partijas Valdes loceklim un pretreformas masu protesta akciju organizētājam). Atteikums piešķirt pilsonību nāca pēc divām nedēļām, kuras pagāja kopš brīža, kad PCTVL izvirzīja Juriju kā kandidātu galvaspilsētas mēra amatam. Petropavlovskis nespēja piedalīties vēlēšanās, kas zināmā mērā pavājināja PCTVL Rīgas sarakstu.
Otrais negatīvais faktors izveidojās PCTVL spēku pārvērtēšanas rezultātā. Ietekmīgās krievu avīzes aicināja vēlētājus sadalīt savas balsis, lai Rīgas domē būtu pārstāvētas gan PCTVL, gan TSP, gan “Jaunais Centrs”. Par aksiomu tika pieņemts apgalvojums, ka PCTVL jebkurā gadījumā sasniegs labus rezultātus un tādēļ tai nav vajadzīgs īpašs atbalsts. Preses aicinājums dezorientēja vēlētājus, rezultātā partija zaudēja daļu no balsīm.
2005. gada vēlēšanās visos PCTVL sarakstos bija iekļauti tikai partijas biedri. Izņēmums bija Liepājas pilsēta, kur PCTVL sarakstā tika iekļauti daži kandidāti, kurus rekomendēja Latvijas Nacionāli Demokrātiskā partija. Neskatoties uz negatīvām prognozēm, Liepājas kopīgā priekšvēlēšanu kampaņa izrādījās par vienu no veiksmīgākām un rezultatīvākām 2005. gada reģionālo kampaņu vidū.
2005. gada vēlēšanās par PCTVL pamatkonkurentiem kļuva Dolgopolova partija “Jaunais Centrs”, Tautas saskaņas partija un apvienība “Dzimtene”/Latvijas Sociālistiskā partija. Ārpus Rīgas PCTVL nācās konkurēt arī ar reģionālajām partijām. Latvijas Pirmās partijas (“mācītāju partijas”) saraksts, neskatoties uz bažām, nespēja nopietni konkurēt ar krievu un kreisajām partijām. Kaut arī LPP atbalstīja kāda daļa no krievu garīdzniekiem, šī partija nespēja kļūt par savējo krievu vēlētājiem, tai skaitā arī ticīgajiem. Iespējams, ka daļu no Latvijas krievu ticīgajiem pilsoņiem (kuri pārsvarā ir pareizticīgie un vecticībnieki) atbaidīja Latvijas Pirmās partijas “sektantu dominante” (jauno protestantisma konfesiju pārstāvju pārsvars).
PCTVL konkurentu stiprā puse bija nesalīdzināmi lielāks priekšvēlēšanu budžets un administratīvais resurss (Dolgopolova partija, reģionālās partijas), kā arī jebkādu likuma un morāles robežu pārkāpšana, izmantojot personiskās radiostacijas reklāmas iespējas (Jurija Žuravļova partija “Dzimtene”). Turklāt, dažās pilsētās, tai skaitā Rēzeknē un Jūrmalā, bija fiksēta vēlētāju balsu masu uzpirkšana, kuru organizēja Dolgopolova partijas vietējie aktīvisti. Šajās pilsētās vēlēšanu rezultāti tika pārsūdzēti tiesā, kas noveda, piemēram, Rēzeknē pie jaunu vēlēšanu datuma noteikšanas. Par rupjiem likuma pārkāpumiem, kuri bija pielaisti priekšvēlēšanu kampaņās gaitā, tika sodīta arī raidstacija “PIK”, kas pieder J. Žuravļovam.
Visumā 2005. gada pašvaldību vēlēšanu rezultāti apvienībai PCTVL bija labvēlīgi. Rīgas domē partija pusotras reizes palielināja savu pārstāvniecību. PCTVL deputāti tika ievēlēti 18 pašvaldībās no 20.
2005. gada pašvaldību vēlēšanu rezultāti apkopoti
sekojošajā tabulā ( salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem).
* Tabulā norādītas tikai tās pašvaldības, kurās PCTVL piedalījās 2001. un 2005. gadu vēlēšanās.
** Šajās pilsētās vēlēšanu rezultāti tika pārsūdzēti tiesā.
PCTVL pamatkonkurentu panākumi bija daudz pieticīgāki. Totāls zaudējums vēlēšanās piemeklēja Tautas Saskaņas partiju. Neskatoties uz to, ka Rīgā par TSP saraksta “lokomotīvi” bija daudzgadīgais saskaniešu līderis Jānis Jurkāns, partija nepārvarēja piecu procentu barjeru un neieguva pārstāvniecību galvaspilsētas pašvaldībā. TSP tā arī neizdevās pārvarēt krīzi, kuru izsauca nodevīgā izstāšanās no PCTVL un pret krievu skolu Izglītības reformu vērsto akciju sabotāža.
Partija “Jaunais Centrs” Rīgā pārvarēja piecu procentu barjeru, bet no tās tika ievēlēti tikai 5 deputāti. Šis rezultāts absolūti neatbilda iztērēto līdzekļu daudzumam, bet galvenais nozīmēja, ka izgāzās plāni izveidot nopietnu starpnacionālo latviešu un krievu “sociāldemokrātiskā virziena pragmatiķu” partiju, kuru solīja vēlētājiem Dolgopolovs. Pēc šīs partijas saraksta netika ievēlēts neviens deputāts ar latviešu uzvārdu, bet divi no ievēlētajiem kļuva slaveni pateicoties dalībai kampaņā par krievu skolu saglabāšanu. Tas nozīmē, ka par “Jauno Centru” balsoja vēlētāji, kuri atšķīrās no PCTVL vēlētājiem nevis ideoloģiski, bet gan ar personīgo uzticēšanos Sergejam Dolgopolovam kā Rīgas vicemēram un “mērenajam politiķim”.
Par 2005. gada pašvaldību vēlēšanu pārsteigumu kļuva neparedzētais apvienības “Dzimtene”/Latvijas Sociālistiskā partija panākums. Negaidīts šis panākums bija arī socioloģisko dienestu darbiniekiem un politologiem, jo Rubika/Žuravļova vēlētāji pat vēlēšanu priekšvakarā slēpa savu izvēli. Šī bloka panākumu varētu izskaidrot sekojošie faktori: neierobežota personīgās raidstacijas reklāmas iespēju izmantošana; galēji populistiskā, nereti melīgā retorika; kumulatīvs efekts, kas tika panākts, veidojot divu pamatpartiju un vēl dažu sīko partiju kopējo sarakstu; Alfrēda Rubika kā Latvijas komunistu līdera personiskā nelokamā autoritāte; PCTVL tradicionālo vēlētāju daļas vilšanās pēc iepriekšējām šķelšanām un mūsu apvienības neveiksmēm. Par “Dzimtenes”/LSP saraksta līderi Rīgā kļuva Alfrēda Rubika jaunākais dēls Artūrs, kurš pirms tam nebija nodarbojies ar politiku. Daudzi vēlētāji tā arī nespēja atmaskot šo viltojumu un balsoja par sarakstu, domājot, ka balso par Rubiku vecāko. Rubika/Žuravļova bloks nospēlēja “opozīcijas opozīcijas iekšienē” lomu – daļa no vēlētājiem, balsojot par ultra populistiem, pauda savu protestu pret PCTVL, TSP un “”Jauno Centru” – tām krievu partijām, kuras pati trūcīgākā un sadusmotākā valsts iedzīvotāju daļa uztver kā politiskās sistēmas (lai arī opozicionāro) sastāvdaļu, taču šiem ļaudīm šī politiskā sistēma nav principiāli pieņemama.
Atjaunojot un paplašinot savu pārstāvniecību pašvaldībās 2005. gadā, PCTVL nespēja pilnībā piekļūt reālās varas svirām. Atšķirībā no nacionālā parlamenta līmeņa, kur krievu partiju dalībai likumdošanas varā traucē latviskās politiskās elites etniskais egoisms un rasu aizspriedumi, pašvaldību līmenī etniskais faktors nebūt nav izšķirošais. Šeit PCTVL deputātu dalībai valdošajās koalīcijās traucē politiskās pieredzes trūkums, jo daudzi no mūsu jaunievēlētajiem pašvaldību deputātiem ir ideālistiskā tipa politiķi, kuri pirmo reizi ir ienākuši municipālajās institūcijās ar sen izveidojušos politisko spēku samēru. Par laimi, politiskās pieredzes trūkums – problēma, kuru ar laiku var pārvarēt.
Uz kopējā fona izdalās divas pašvaldības. Daugavpilī PCTVL izdevās pilnībā konvertēt sekmes velēšanās, pārvēršot tās par dalību varā. Mūsu partijas vienīgā deputāta balss izrādījās par izšķirošo, lai izveidotu stabilu valdošo koalīciju. Labvēlīgu lomu šeit nospēlēja tas, ka partneri uztvēra mūs, kā savā rīcībā prognozējamu partiju. Turklāt reģionālās nodaļas vadītāji piedalījās intensīvās pārrunās. Rezultātā PCTVL deputāts Miroslavs Mitrofanovs bija ievēlēts par pilsētas vicemēru. Valsts vēsturē tas ir otrais gadījums, kad PCTVL pārstāvis ieņēma šādu amatu. Tomēr drīzumā KNAB paziņoja par to, ka M. Mitrofanovs nevar vienlaicīgi ieņemt amatu Daugavpils domē un amatu Eiroparlamentā. Lai saglabātu partijai abas pozīcijas, tika pieņemts lēmums nodot vicemēra amatu un deputāta mandātu nākamajam PCTVL saraksta kandidātam Oļegam Tolmačovam. Mūsu vicemērs Daugavpils domē veic tādu pašvaldības funkciju pārraudzību kā sabiedriskā integrācija, sabiedrības informēšana un vides veselība.
Īpaša situācija izveidojās Rīgas domē. Šeit PCTVL bija gan iespējas, gan nepieciešamā pieredze, lai ieietu valdošajā koalīcija. Iepriekšējās domes pilnvaru laikā (2001.-2005.g.g.) PCTVL de fakto bija Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas (LSDSP) jaunākā partnere. 2005. gadā izveidojusies politiskā situācija liecināja par to, ka Rīgā pēc vēlēšanām varētu izveidoties valdošā koalīcija, kuras sastāvā būtu četras krievvalodīgās kopienas partijas – PCTVL, “Jaunais Centrs”, TSP, “Dzimtene”/LSP un vienīgā kreisā latviešu partija – LSDSP. Vēlēšanu rezultāti liecināja, ka summā šī krievu un kreiso koalīcija saņēma 29 vietas no 60. Tādejādi, lai iegūtu varu, tai pietrūka tikai divas vietas. Šo divu vietu trūkumā pirmām kārtām būtu jāvaino sociāldemokrātus, kuri salīdzinājumā ar iepriekšējām vēlēšanām zaudēja 7 deputātu mandātus. Otrais vājais posms krievu un kreiso koalīcijā izrādījās TSP, kura vispār nespēja pārvarēt piecu procentu barjeru un kuras vēlēšanās iegūtās balsis tika sadalītas par labu labējām nacionālistiskajām partijām. Pēc tam, kad labējā koalīcija ievēlēja savu mēru, labējo pusē pārgāja “Dzimtene”/LSP, kā kompensāciju par savu “Dzimtenes nodevību” (kā to tēlaini nosauca žurnālisti) saņemot Vides komitejas priekšsēdētāja amatu.
Tādejādi Rīgā tika sastādīta labējā pilsētas līmeņa valdība, kuru atbalstīja Žuravļova/Rubika bloka deputāti, kas bija gatavi tirgot ar saviem principiem. Šis rezultāts nav izdevīgs PCTVL, jo tas pārtrauca pirms četriem gadiem Rīgas pašvaldības līmenī uzsākto krievvalodīgās kopienas politisko un kadru rehabilitāciju. Jau pirmās balsošanas vēsturiskā mantojuma jautājumos (jautājums par Pētera I pieminekļa atgriešanu Rīgā) lika neviennozīmīgi saprast, ka krievvalodīgajai opozīcijai nav ko cerēt uz “Dzimtenes”/LSP palīdzību – tās deputāti balso tāpat kā viņu labējie partneri. Nenākas cerēt arī uz jauno varas institūciju liberālo attieksmi, saskaņojot opozīcijas mītiņus un piketus. Labējā koalīcija daudzu subjektīvu un objektīvu iemeslu dēļ bremzē iepriekšējās “kreisās domes” lielmēroga projektu realizāciju – tiltu un municipālo mājokļu celtniecību.
Tanī pat laikā labējā vairākuma pozīcijas nestabilitāte ļauj cerēt uz koalīcijas sastāva izmaiņām prognozējamā nākotnē. Turklāt tas fakts, ka gan nacionālajā, gan municipālajā līmenī vara ir koncentrēta labējo rokās, rada pozitīvus apstākļus opozīcijai gūt pārspēku 2006. gada Saeimas vēlēšanās. Gada laikā, kas pagāja pēc Latvijas iestāšanās Eirosavienībā, lielākās iedzīvotāju daļas dzīves apstākļi pasliktinājās, kas rada labvēlīgu augsni plaša mēroga neapmierinātībai par labējo politiku. Gatavojoties 9. Saeimas vēlēšanām, PCTVL uzdevums ir pareizi izmantot šo iedzīvotāju neapmierinātību. Tajā pat laikā pastāv praktiska nepieciešamība neatlaidīgi paaugstināt PCTVL pašvaldību deputātu kompetenci. Rezultatīvs darbs pašvaldībās – tas ir vienīgais veids kā pierādīt gan Rīgā, gan reģionos PCTVL kā politiskā spēka stabilitāti un rīcībspēju.
